GADA ATSKAITE 2010: Albumi (1. daļa)

Šogad, kārtojot plauktu, kurā salikti manuprāt vērtīgākie aizvadīto divpadsmit mēnešu ilgspēlējošie ieraksti, ik pa laikam roka sniedzās atpakaļ pie 2009. gada albumiem. Zinātniski smieklīgs, tomēr melomānu pasaulē diezgan populārs novērojums – lielākie brīnumi notiek nepāra gados. Respektīvi, ja dižgars ieraksta leģendāru albumu, kuru atcerēsies paaudžu paaudzes, tad visticamāk viņš to izdos 2009. vai 2011. gadā, nevis divtūkstoš desmitajā. Šie apsvērumi ir balstīti tikai atskatoties uz pagātnes rēgiem. “Nevermind” (1991), “OK Computer” (1997), “Is This It” (2001)… Piemēram, lai arī “Arcade Fire” debijas albums “Funeral” oriģināli “Merge” paspārnē klajā nāca 2004. gadā, 2005. gadā tas tika izdots visā pasaulē un tikai tad kļuva par masu fenomenu.
Šāda ievada vienīgais uzdevums ir lasītājam sagrozīt galvu. Ierakstu kompānijas un radošas idejas lielākoties joprojām darbojas pēc citiem numeroloģijas principiem. Lai arī manā šī gada pārskatā izpaliks “The National” daudzu prāt sensacionālais “High Violet”, “Kanye West” hiphopa opera “My Beautiful Dark Twisted Fantasy”, arī gada albumu topos pēkšņi aktualizējies britu “These New Puritans” eksperimentālais “Hidden”, lai raksturotu 2010. gada mūziku kopumā, ļoti augstās pozīcijās pietrūks daudzas balvas tieši šogad saņēmušais “The XX” debijas albums “The XX”. Pagājušajā gadā manā albuma topā tam smagi nenoveicās. Ja vien “The XX” būtu pagaidījuši dažus mēnešus un albumu izdevuši šī gada janvārī…

Taču kā ir, tā ir. Kā katru gadu, ir veiksminieki. Ir neveiksminieki. Ir pārsteigumi. Un negaidīti pavērsieni. Lai nerastos ierastās diskusijas, tomēr vēlreiz piekodināšu, ka šis ir privāts pārskats par to, ko esmu klausījies, un daži teikumi par to, kāpēc tieši šos albumus esmu klausījies.

100. Darkstar – North

100Pāris jaunieši, ieslēgušies tumšā telpā, mēģina viens otram iegalvot, ka viss modernais ir kļuvis pilnīgi bezjēdzīgs. Tomēr, lai kā arī censtos, aizbēgt no sava laika viņiem nekad neizdodas. Ir tikai bezgalīgi mēģinājumi, kuru pavadībā klausītājam dejot vai vērot zvaigznes. “North” ir mēģinājums no jauna definēt jēdzienu “elektroniskā mūzika” un dažbrīd “Darkstar” tas gandrīz arī izdodas!

99. Mark Ronson & The Business Intl – The Record Collection
099Kāds Ronsona kungam droši vien labprāt palūgtu turpināt ierakstīt pazīstamu hitu koverversijas un tās pārvērst džezīgās ballīšu himnās. Taču Marks turpina soļot uz priekšu un ieraksta jaunas, pats savas džezīgās ballīšu himnas! Un nevienā no tām nedzied Eimija Vainhausa!

98. S. Carey – All We Grow
098“Bon Iver” koncertu bundzinieks un bekvokālists Šons Kerijs, aplipis ar Vernona domu lidojumu atstātajiem zelta putekļiem, jauc kopā visas muzikālās idejas, ko jebkad apguvis klausoties vientuļos, pamestos bardos… Diemžēl vai par laimi, rezultāts ir pilnīgi nederīgs tiem, kuri šodien cenšas pārvietoties vienā ātrumā ar informāciju. Viens no gada “miera albumiem”.

97. Caitlin Rose – Own Side Now
097Keitlina dzīvo citā pasaulē ar citām tradīcijām. 23 gadus vecās Nešvilas mūziķes debijas solo albums varētu būt viens no labākajiem pavadījumiem lauku izbraucienam, saulainā maija sestdienas pusdienlaikā. Pierādot, ka “lauku” (country) mūzika mēdz būt pavisam vienkārša, romantiska un bez liekām banalitātēm.

96. Avey Tare – Down There
096“Avey Tare” ir “Animal Collective” dalībnieka Deivida Portnera pseidonīms. Mūziķa debijas solo izgājiens atgādina par tiem laikiem, kad “Animal Collective” nerakstīja deju mūziku hipsteriem, bet viesojās tumšākajās psihes un apziņas dzīlēs, no tām iznesot baismīgas, bet patīkamas vīzijas radošas skaņu rotaļas. Portners spītīgi vēlreiz atgriezies pagātnē, lai izrēķinātos ar klausītāju par visām reizēm!

95. Laurie Anderson – Homeland
095Septītais Lorijas Andersones ieraksts pie klausītāja nācis gari un smagi. Vispirms vairākus gadus nobriedināts koncertos, tad Lū Rīda uzraudzībā ierakstīts un pārrakstīts. Gala rezultātā avantgarda ķēniņiene savu titulu ir saglabājusi – “Homeland” ir grandioza poēma, kas dzīvo un elpo pavisam citā dimensijā kā visa pārējā populārā mūzika.

94. Gold Panda – Lucky Shiner
094Laikos, kad par pandām sevi sauc visi, kuriem nav slinkums, Dervinam Pandam, jā, cilvēkam, kuram “panda” rakstīts pasē, nekas cits neatliek kā uzinstalēt dažas audio programmas un sākt ar tām rotaļāties. Ir brīži, kad gala rezultāts atgādina pirmklasnieka ālēšanos. Taču labākajos momentos Panda piedāvā deju mūziku, kādu līdz šim vēl nekad neesam dzirdējuši!

93. Phosphorescent – Here’s To Taking It Easy
093Pēc septiņu gadu ilgām mokām un pieciem albumiem, Bruklinas bezmaz vai vienīgie dzīvi palikušie folkmūziķi ir sagaidījuši, kad par viņu daiļradi sākuši interesēties arī aiz jūrām un kalniem mītoši klausītāji. Ļoti klasisks “americana” ar ļoti gaišām harmonijām un dzīvesprieku, kas laužas ārā no visām deviņām albumā dzirdamajām dziesmām!

92. The Knife – Tomorrow In A Year
092“Tomorrow In A Year” nav “The Knife” ideja. Performanču teātris “Hotel Pro Forma”, tērējot dažādu Skandināvijas fondu krājumus, duetam pasūta mūziku Darvina evolūcijas teoriju dzimšanas dienai veltītam mūziklam, kas dažus vakarus Kopenhāgenas un Stokholmas snobiem ļaus priecāties par absolūtu formas uzvaru pār saturu. Piedaloties “Mt. Sims” un “Planningtorock”, Olafs un Karīna meklē sugu rašanos dabas trokšņos, tos morfējot kopā ar grandiozi tumšiem “ambient” palagiem. Lielākā daļa “The Knife” fanu albumu noklausās vienreiz. Daļa aizmieg. Daļa jau drīz dzirdēto ir aizmirsusi. Paliek atmiņas par fantastiski auksto un atsvešināto noskaņu, kas arī ir dubultalbuma lielākā vērtība.

91. Marina & The Diamonds – Family Jewels
091Sekojot britu jaunajai muzikālo dāmu modei, grieķu izcelsmes Marina 2010. gadu sāk īstajā vietā un laikā – “BBC Sound Of 2009” aptaujas pirmajā pieciniekā. Guldingu, Florenču un Dūlitlu kompānijā, Marinai nepiemīt britu jaunkundzēm raksturīgais manierisms, bet “Family Jewels” dzirdamās popdziesmas ir kā tilts starp šodienu un astoņdesmitajiem. Tāpat Marina dziesmu tekstus nav atradusi dienasgrāmatā un nesūdzas par vīriešu pāri nodarījumiem. Šodienas piedāvājumā, ko tādu ir vienkārši patīkami klausīties!

90. The Album Leaf – The Chorus Of Storytellers
090Samiksēts “Sigur Ros” Jonsī Birgisona Reijkjavikas dzīvoklī, gada sākumā dienas gaismu ierauga ‘The Album Leaf” piektais albums, kuram slavas dziesmas nekad netiks dziedātas skaļi. Taču arī šoreiz Džimmijs Lavelle perfekti turpina gleznot noskaņu pastkartes, atrodoties pa vidu starp guļamistabas elektroniskajiem sapņiem un postroka plašumiem.

89. The Silent League – But You’ve Always Been The Caretaker
089Pametis “Mercury Rev” uzreiz pēc leģendārā albuma “Deserter’s Songs” ieraksta, Džastins Russo turpina rakstīt sapņaino popmūziku viens pats. Ļoti iespējams, ka šī gada “The Silent League” trešais albums ir labākais, ko viņš jebkad ir izdarījis, taču… Izdarījis ļoti nepareizā laikā, kad cilvēki klausās kaut ko pavisam citu. Jebkurā gadījumā, šis ir albums pie kura ir vērts atgriezties vēl un vēl…

88. Of Montreal – False Priest
088Savā laikā pagaidām neatzīts ģēnijs un popa hameleons Kevins Bārnss nepadodas un piedāvā vēl vienu šokējoši brīnišķīgu ierakstu. Šoreiz tā vadmotīvs ir fanks. Mūzika dejām, jaunībai un mūžīgām ballītēm, piedaloties arī Žanellei Monē, kuru satiksim kā solo varoni krietni vēlāk.

87. The Coral – Butterfly House
087Vienmēr lieliski pildījuši iesildītāju pienākumus lielu grupu koncertos, Liverpūles “The Coral” pārformējuši mūziķu rindas un ierakstījuši jaunu romantisku dziesmu krājumu. Nekā jauna un pārsteidzoša, vien kādreizējo pusaudžu vietā, šķietami senas “vesternu” balādes tagad dzied nobrieduši vīri, kuru dzīves pieredze vairs neļauj dauzīties tik nepiespiesti kā dzirdams grupas pirmajos ierakstos.

86. Darwin Deez – Darwin Deez
086Ik pa laikam ir nepieciešams kāds Darvins Dīzs, lai cilvēce neaizmirstu, ka mūzika nesastāv tikai no nelaimīgas mīlestības brūcēm un galvu reibinošiem eksperimentiem. Pamuļķis Dīzs raksta popdziesmas par neko. Bet tās ir ļoti pievilcīgas, izklaidējošas un cilvēcīgas. Tās saceļ vētras deju zālēs un ļauj atplaukt smaidā ikvienam, kas tās dzird mūzikas festivālos. Dažreiz pilnai laimei vajadzīgs pavisam nedaudz…

85. Uffie – Sex Dreams & Denim Jeans
085Floridas viltotās francūzietes Annas Katrīnas Hārtlijas laiks jau sen kā aiz kalniem. 2006. gadā “Uffie” debijas singls “Pop The Glock” tā brīža kontekstā izklausījās kā popmūzika, kas pie mums atceļojusi no Marsa. Dažādu likstu un nedienu rezultātā, vairāk kā četrus gadus novēlotais debijas albums klausītāju mētā starp “Ed Banger” slepenajām Parīzes tehno pārtijām un Gāgas/Riānas lielākajiem hītiem. Kad pirmais sašutums un iepriekšējā pieredze aizmirsta, “Uffie” rečetatīvi turpina apburt un brīžiem pat aizkustināt!

84. Sleigh Bells – Treats
084Nebūs melots, ja nezinātājam kāds paskaidros: “Ja esi dzirdējis vienu “Sleigh Bells” dziesmu, tad esi dzirdējis visas”. Laikā, kad agresija mūzikā ir pieprasīta, bet reti sastopama, “shoegaze” ģitāru un smagu bītu sajaukums ar maigu, bet distorcētu sievietes vokālu, ir formula, kas nostrādā! Vien tā arī nepaliek skaidrs vai visam šim troksnim ir kāda lielāka jēga par bungādiņu sabeigšanu un publikas šokēšanu.

83. Mount Kimbie – Crooks & Lovers
083Viens no retajiem mēģinājumiem, ievērojot 2010. gada eksperimentālās elektroniskās mūzikas nosacījumus, programmētiem “Ableton” zīmējumiem pievienot dzīvus instrumentus. Ļoti iespējams, ka šis ir viens no tiem ierakstiem, kura patieso vērtību sapratīsim tikai vēl pēc daudziem gadiem.

82. Tom McRae – The Alphabet Of Hurricanes
082Uz mazu mirkli, pirms ļoti daudziem gadiem, pat saukts par “next big thing”, 2010. gadā britu dziesminieks Toms Makrē biežs viesis nav nekur. Taču “The Alphabet Of Hurricanes” ir maziņš apvērsums viņa daiļradē. Kolekcija ar galvenokārt pieklusinātām mīlas dziesmām, kuru cukura līmenis ir labākajās normas robežās!

81. !!! – Strange Weather, Isn’t It
081Pasaules dīvainākie disko vecmeistari, Sakramento ballīšu nezvēri “!!!” jau kādu laiku atpakaļ pārvācās uz dzīvi Berlīnē. Tieši tur arī tapis grupas minimālākais un visgrūtāk uztveramais ieraksts. Aizvien gaisā ir mežonīgas ballītes garša un aizdomas par to, kas tai sekos. Taču “!!!” ir ieslīguši monotonos ritmu atkārtojumos un, lai arī dzirdamais joprojām ir ļoti patīkams, izpaliek sajūta, ka kompozīcijai sākoties nav ne jausmas ar ko tā beigsies.

80. Holly Miranda – The Magician’s Private Library

080Deivida Endrjū Siteka solo albums “Maximum Balloon” paliek ārpus simtnieka. Tam gluži vienkārši pietrūkst melodiju un dvēseles, kas tik ļoti labi nonākuši Siteka šī gada audzēknes “Holly Miranda” debijas albumā. Leģenda vēsta, ka Miranda ikdienā spēlējusi mierīgas dziesmas ģitāras pavadībā. Tad nācis “skaņu sienas” veidotājs un viņas mūzikai piešķīris negaidītus plašumus. Starp citu, klausoties “The Magician’s Private Library” kāds klausītājs pēkšņi aizsapņojās, ka atkal apvienojušies “Cocteau Twins”…

79. The Ruby Suns – Fight Softly
079Jaunzēlandes “The Ruby Suns” jaunajā “Fight Softly” mēģina trāpīt “chill wave” un neo-psihodēlijas viļņa epicentrā, kaut divus gadus senā albuma “Sea Lion” cienītāji gaida kaut ko pavisam citu. “Fight Softly” ir ļoti jauks albums, taču diemžēl tā ietekmes ir pārāk uzkrītošas, lai “The Ruby Suns” piešķirtu medaļu par nevainojamu jaunradi!

78. The Drums – The Drums
078No šiem zēniem tika gaidīts daudz. Daudz par daudz. Rotaļas ar 80. gadu Mančestras mūziku būs modē vienmēr, taču “The Drums” debijas albums diemžēl parādīja, ka konkrētajam ansamblim pietrūkst talants no pārbaudītām izejvielām radīt jaunu, nebijušu garšu buķeti. Albumā ir pāris brīnišķīgu hitu, bet, ja nemaldos, tos visus jau dzirdējām grupas pērnā gada mazajā platītē “Summertime”.

77. Xiu Xiu – Dear God, I Hate Myself
077Negribu uzprasīties uz nepatikšanām, bet, ja nemaldos, šis ir vienīgais man zināmais gada tops, kurā nav aizmirsts mūsdienu brīnišķīgākais psihopāts Džeimijs Stjuarts. Šis cilvēks – orķestris gada sākumā laida klajā jaunu skaņu plati, kas “Xiu Xiu” kontekstā ir tuvākā pietura popmūzikai, kāda jebkad bijusi. Un, starp citu, “Chocolate Makes You Happy” aizvien izklausās satriecoši!

76. Atticus Ross & Trent Reznor – The Social Network
076Deivida Finčera 21. gadsimta interneta revolūcijas psihoanalīzē ir divas galvenās lomas. Pirmā – perfektam scenārijam, otrā – mūzikai, kuru daudzi kino piedzīvojumā īpaši pat nepamana. Taču, kamēr ekrānā notiekošais ir vēstures faktu bezkaislīga rekonstruēšana, tieši Rosa un Reznora pavadījums signalizē par to, kas patiesībā notiek pāris ļoti talantīgu zēnu prātos…

75. John Legend & The Roots – Wake Up
075Kamēr visi viņa kolēģi ir aizņemti ar jaunāko vokoderu un infantīlu 80. gadu hītu izmantošanu, Džons Ledžends lēnām un pamatīgi ir muzikas sabiedrībai pieteicis, ka pretendēs uz nākamā Stīvija Vondera titulu. “Wake Up” ir koverversiju albums, kas neuzbāžas ar modernām ārišķībām. Tā galvenā vērtība ir fantastisks izpildījums!

74. Les Savy Fav – Root For Ruin
074Ar katru jaunu “Les Savy Fav” albumu, es turpinu uzdot jautājumu – kā tas ir iespējams, ka šī grupa vēl nav iemantojusi kulta slavu un nespēlē pārpildītās koncertzālēs? “Root For Ruin” ir “Les Savy Fav” himniskākais albums. Elektroniskākais albums. Iespējams, jauns “Kid A”. Žurnālos bez bildēm, kritiķi, kas nemazgā matus, tam liktu daudz treknu zvaigžņu… Ja vien būtu šo dzirdējuši…

73. Yeasayer – Odd Blood
073Manuprāt, “Yeasayer” ir identitātes problēmas. Es joprojām neesmu sapratis, kāds ir šīs grupas mērķis un ko viņi mums cenšas pateikt. Kas viņi vēlas būt. Kā viņi vēlas, lai cilvēki viņus uztver. Bet “Odd Blood” lepojas ar dažiem fantastiskiem hitiem un gada sliktāko albuma noformējumu (kā šajā kategorijā viņiem izdevās pārspēt “Cocorosie”, joprojām ir liela mīkla).

72. The Black Keys – Brothers
072Bezmaz vai blūzroka tīrradņi, “The Black Keys” pēkšņi ir ierakstījuši albumu, kas varētu patikt pat tiem, kam grupas līdzšinējā daiļrade ir šķitusi garlaicīga un nebūtiska. “Brothers” dziesmas caurstrāvo maģiska ritma un instrumentu saderība, kas pirmo reizi konkrētās grupas gadījumā tehniskā izpildījuma vietā priekšplānā izvirza ritma zīmējumus un dziesmu labskanību. “The Black Keys” izrādās māk taisīt arī mūziku dejām!

71. Olof Arnalds – Innundir Skinni
071Kaut kur starp tiem pašiem vulkāniem un elfu ligzdām, kur pasaule 90. gados atklāja Bjorkas solo talantu, mūsdienās atrasta ir Ārnaldsas jaunkundze. Nepiespiesti un brīvi viņa dzied ausij tīkamas melodijas, kuru lirikas 99% klausītāju joprojām paliek liela mīkla. Tāpat kā pavisam drīz pieminētais Entonija Hogertija albums, arī šis cieš un zaudē daļu maģijas dēļ Īslandes zīmīgākās dīvas līdzdalības. Bet kopumā “Innudir Skinni” īpaši ieteicams tiem, kas kopš Džoannas Ņūsomas debijas albuma, ir meklējuši kaut ko tikpat mežonīgu un mierīgu vienlaikus.

70. Elvis Costello – National Ransom
070Gluži tāpat kā Vudijam Allenam kinemotogrāfā, Elvisam Kostello ik pa laikam sanāk ierakstīt brīnišķīgus albumus. Pēc tam atkal iekrist lielās galējībās. Nav gluži tā, ka “National Ransom” ir meistara atgriešanās labākajā formā, taču ik pa mirklim neatšķaidītā konsistencē Kostello romantisms šeit pieejams ļoti lielās devās. Un Kostello cienītāji saprot, ka šādi mirkļi ir īpaši jānovērtē!

69. Antony & The Johnsons – Swanlights
069Entonijam Hegertijam beidzot izdevies ierakstīt albumu, kuru pasaule tā arī nespēj pielīdzināt viņa līdzšinējiem darbiem. Joprojām solista vokāls nomierina, kopskaņa dzīvo perfektā harmonijā, taču dzirdamais nepārsteidz un, labākajā gadījumā, atgādina par mūziķa iepriekšējām platēm. Tiesa, tam visam pa vidu arī vēlviens šedevrs – “Thank You For Your Love”!

68. Cee-Lo Green – The Lady Killer
068“Mans vārds nav svarīgs. Ko es daru, lai nopelnītu iztiku? Atbilde – es daru, ko es vēlos. Bet, kad tu jautā par dāmām, tad izrādās, ka… Man ir licenze nogalināt!”, apmēram šādi ir “Lady Killer” ievadvārdi. Pirmkārt, Grīna kungu daudzi vēl daudzus gadus sauks par “fakjū vīru”. Otrkārt, “The Lady Killer” ļoti pietrūkst “Gnarls Barkley” kolēģa “DJ Dangermouse” līdzdalības.

67. Laura Marling – I Speak Because I Can
067Kopš plaši novērtētā Mārlingas debijas albuma, dāmu muzikālā revolūcija ir tikai pieaugusi. Laura šogad pieminēta daudz retāk kā cerēts, daudz mazāk dzirdēta radio. Taču ar “I Speak Because I Can” jaunā dziesminiece skaidri un gaiši norāda, ka šeit grasās palikt uz ilgāku laiku. Debijas albumā dzirdamā meitene ir pārvērtusies jaunā sievietē, kas aizvien uzkrītošāk sāk līdzināties Džonijai Mičellai. Mums atliek nogaidīt…

66. Sufjan Steven – The Age Of Adz
066Mirkli pirms “The Age Of Adz” nonākšanas “Billboard” albumu topa pirmajā desmitniekā, Sufjans Stīvenss laiž klajā mazo platīti “All Delighted People”. Lai arī kā viņa fani lūgtos pēc līdzīga turpinājuma, “The Age Of Adz” ir elektronikas un folkmūzikas krustojums… Nekas negaidīts. Bet arī nekas ārkārtīgi gaidīts. Viens no izcilākajiem mūsdienu dziesminiekiem tikai turpina smīnēt…

65. Kort – Invariable Heartache
065Vēlviens Nešvilas uzbrukums. “Lambchop” atvaļinājuma laikā Kurts Vāgners izklaidējas ar Kortniju Tidvelu. Visiem, kas ir lietas kursā par to “kas un kā, un kāpēc”, gala iznākums vilšanos nevar sagādāt!

64. Tame Impala – Innerspeaker
064Austrālijas gada sensācija, “Tame Impala”, debijas albumā modina “The Beta Band” atmiņu garus, rīkojot ballīti tur, kur parasti neviens to nerīko. Jau labu laiku elektronisko instrumentu un ģitāru saplūšana nav izklausījusies tik organiska kā “Innerspeaker” nepilno sešdesmit minūšu garumā!

63. Dylan Leblanc – Paupers Field
06320 gadus vecā Leblanka debijas albums ir īsts brīnums. Šķiet, ka šajā jaunajā mūziķī ir iemiesojusies kāda sena dvēsele, kas cenšas mums pastāstīt par eksistenciālām skumjām, no kurām izvairīties nav lemts nevienam. “Paupers Field” ir mīlestības vēstule Amerikas mūzikai, rudenim un atmiņām, kas jaunajai paaudzei vairs nav pieejamas. Apskaužami teicams debijas albums!

62. Wild Nothing – Gemini
062“Wild Nothing” pseidonīma īpašnieks Džeks Teitums joprojām tic, ka “jaunais vilnis” reiz atkal būs “jaunais vilnis”. Bruņojies ar paprāvu alkohola artilēriju, viņš iedarbina arhaiskas bungu mašīnas, senus mikrofonu apstrādes aparātus un pats sev mēģina iegalvot, ka kalendārs aizskrējis gadus divdesmit uz priekšu… Rezultāts ir negaidīti jauks!

61. Cocorosie – Grey Oceans
061Laiks skrien. Un “Cocorosie” māsām, kuru debijas albums, šķiet, iznāca aizvakar, jau izrādās pieteicies ceturtais ieraksts. Un šodien “Cocorosie” mūzikā vairs nav vietas “LoFi” stilistikai, nav vietas ārprāta rotaļistabas trokšņiem… Tomēr arī daudz sakārtotākā vidē, māsas turpina spēlēties un klausītāju aizvest prom no ikdienas skaņām. Šī ir burvestību popmūzika, vārda vistiešākajā nozīmē!

0 0 vote
Article Rating
6 Comments
Oldest
Newest Most Voted
Inline Feedbacks
View all comments
henriks
henriks
13 years ago

cepuri nost tavā priekšā, kad ieraudzīju xiu xiu albūma vāciņu. servus!

Toms Tr
Toms Tr
13 years ago

Par Wild Nothing es teiktu, ka tam džekam drīzāk ir šķitis, ka kalendārs aizšķīries 20 gadus atpakaļ, nevis uz priekšu.
Paldies par Les Savy Fav, šāda enerģētika bija vajadzīga gada nogales pārdomu pelēcībā!

ru
ru
13 years ago

par Xiu Xiu žetons

Artūrs
Artūrs
13 years ago

Tiešām lielisks gada nogales atskats uz izdotajiem albumiem šogad. Katru gadu ir prieks atrast ko jaunu, vēl nedzirdētu no sī topa, kā arī palasīt Toma viedokli par labi zināmiem albumiem. Tiešām, liels paldies par topu!

cip
cip
13 years ago

jā, es tieši pēdējā laikā domāju par ko šādu. tīri tā simpātiski.

Billabongs Džaps
Billabongs Džaps
13 years ago

paldies par ‘Gada atskaiti’ Grēviņam.
pirmajā atskaites daļā, liela daļa nosaukumu pirmo reizi dzirdēta, kas ļauj atklāt sev ko jaunu. Paldies!