GADA ATSKAITE 2010: Albumi (2. daļa)

Triecientempā, tuvojoties 2011. gadam, turpinu uzskaitīt, manuprāt, gada vērtīgākos albumus! 1. daļa lasāma šeit!

60. Peter Broderick – How They Are
060Pīters Broderiks šī topa sakarā ir viens no lielākajiem veiksminiekiem, jo jāatzīst, ka vēl pirms dažiem mēnešiem par 23 gadus veco multinstrumentālistu, dziesminieku un komponistu it neko nezināju. Kopā ar brīnumainu muzikālu pārdzīvojumu solo koncertā Rīgā, Pīters man uzdāvināja arī šo, nesen klajā nākušo noskaņu burtnīcu. Broderika rokrakstā saklausāmas daudzas pazīstamas notis, vokāla skanējumā un izpildījumā paralēles ar Aleksī Mērdoku vai Jensu Lekmanu ir neizbēgamas. Bet albuma plūdums ir vienmērīgi mierīgs un ausij ļoti tīkams.

59. M.I.A. – MAYA
059Trešā albuma sindroms, vismaz “M.I.A.” gadījumā, ir diagnoze. Pēc “Paper Planes” unikālajiem panākumiem visā pasaulē, daudzi no Arulpragasamas kundzes šogad gaidīja skaņu plati, kas līdzinātos milzīgai hitu mašīnai. Tā vietā “M.I.A.” albumu pārbāza ar lielām masām neizprotamiem trokšņiem un līdzšinējo superdziesmu atkārtojumiem. Nesen iekarotā mērķauditorija no “MAYA” skaņām neizdarīja secinājumus. Visi pārējie bruņojās ar pacietību un, cerams, ultramoderno “M.I.A.” trešo iznācienu vismaz vienreiz noklausījās līdz beigām.

58.VA – Scott Pilgrim vs. The World OST
058Šī gada “hate it or love it” kino piedzīvojuma nenoliedzama kvalitāte ir filmai speciāli sarakstītā mūzika. Beka un “Broken Social Scene” sadarbībā tapušas vairākas lieliskas dziesmas, bet galveno akcentu, spēlējoties ar vecu videospēļu meldiņiem, piešķīris leģendārais producents Naidžels Godričs.

57. Anais Mitchell – Hadestown
057“Hadestown” ir pirms četriem gadiem sarakstīta un pat iestudēta “folka opera”, kuras autore ir mūsu platuma grādos praktiski nezināma folka dziesminiece no Vermontas, ASV. Pat ja sengrieķu mīti nav stiprā puse un, līdz ar to arī nav ne jausmas kāpēc Orfejam ir jākāpj pazemē glābt iemīļotā Eiridīke, albums aizrauj no pirmās līdz pēdējai minūtei. Reti veiksmīgi izmantojot plašu instrumentu arsenālu un žanra neierobežotos plašumus, pati Mičella ir Eiridīke, Enija Di Franko Persefone, bet Orfeja lomā – “Bon Iver” jeb Džastins Vernons!

56. Broken Bells – Broken Bells
056Kamēr pasaule turpina gaidīt jaunu albumu vai vismaz jaunu turneju no “The Shins”, grupas solists Džeimss Mersers nodarbojas ar citām lietām. Kopā ar vienu no veiksmīgākajiem muzikālo projektu kūrētājiem, dīdžeju “Dangermouse”, Mersers šogad piedāvāja desmit jaunu dziesmu kolekciju. Neuzkrītoši un nepiespiesti, ļoti amerikāniski. Jau izziņots, ka projekta debijai noteikti sekošot turpinājums…

55. The Morning Benders – Big Echo
055Turpinot kavēties ASV 2010. gada mūzikā, piestājam pie Bruklinā mājvietu radušajiem Kalifornijas zēniem “The Morning Benders”. “Big Echo” ir vasarīgu dziesmu ieraksts, kurā pagātne satiek šodienu – ik mirkli šķiet, ka grupas akustiskajiem instrumentiem pievienosies skaļi ģitāru trokšņi, taču tas nekad nenotiek. Albumu producējis “Grizzly Bear” basists Kriss Teilors!

54. Black Mountain – Wilderness Heart
054Vankūveras psihodēliķi, kas daudzu mūzikas radaru centrā ir jau vairākus gadus, pēkšņi ir kļuvuši apdomīgāki un klusāki. Galvenā “Wilderness Heart” vērtība ir lieliskas folka dziesmas, kuras jau pēc vienas noklausīšanās reizes var iespiesties atmiņā uz ilgāku laiku!

53. She & Him – Volume 2
053Pēc pērnā gada “500 Days Of Summer”, Zoīja Dešanela ir kļuvusi daudz atpazīstamāka kā laikos, kad pirmo reizi kopā ar “M. Ward” viņa dziedāja bezbēdīgas mīlestības dziesmas “She & Him” projekta pirmajā albumā. “Volume 2” pārsteigumus nepiedāvā un tos neviens arī negaida. Mazas mīlestības vēstules 60. gadu popmūzikai, siltas vasaras pēcpusdienas atmosfēra… Un, jācer, ka “Volume 3” dziesmas jau ir sarakstītas!

52. Dungen – Skit I Allt
052Stokholmas hipiji “Dungen” pavisam drīz jau būs tikpat seni kā mūzika, kuru viņi interpretē. Septītajā albumā šo vīru ideju lidojumi jau aizsniedzas līdz džezam un brīnumskaistām instrumentālām kompozīcijām. Rokmūzika jau atkal ir mirusi. Vismaz “Dungen” beidzot tam ir noticējuši un radījuši vēlvienu personīgo meistardarbu. “Skit I Allt” nozīmē to pašu ko “Fuck It All” – manifests šoreiz ir izdevies!

51. Jonsi – Go
051Lielākā daļa Īslandofīlu ir gatavi klausīties jebko, ko dzied vai spēlē Birgisons. Droši vien apskatījies uz neticami veiksmīgajiem pērnā gada “ambient” ieraksta “Riceboy Sleeps” pārdošanas rādītājiem, “Sigur Ros” kapteinis nolemj iestūrēt jau daudz nopietnākos ūdeņos. “Go” mūzika ir tikai viena no sastāvdaļām daudz vērienīgākā mākslas projektā, kura aptveršanai jānoskatās vairāku stundu gari DVD un noteikti jāapmeklē kāds no albuma koncertiem. “Tornado”, “Boy Lillikoi” un “Sinking Friendships” ir lieliskas dziesmas, taču kopumā mēs labi zinām, ka Jonsī ir spējīgs arī uz daudz augstāku noskaņu un ideju lidojumiem!

50. Robyn – Body Talk
050Bruņojusies ar spožu producentu gvardi, Zviedrijas popmūzikas princese šogad pieteica karu visām dāmām, kuras turpina vākt miljoniem skatījumu “YouTube”, videoklipos joprojām atstrādājot “MTV” šablonus. Sākotnēji sadalīts trīs mini albumos, tieši pirmais “Body Talk” bija viena no spēcīgākajām popdziesmu kolekcijām, kāda dzirdēta daudzu gadu garumā. Diemžēl upes, kurās Robina mēģina iekāpt, atrodas dažādos kontinentos, tāpēc ierindas klausītājs joprojām ir apjucis – popdziesmas mijas ar gudriem elektro numuriem un klusām šūpuļdziesmām. Tam visam pa vidu, Robina pēkšņi ir atradusi unikālu izteiksmes valodu un tekstos drosmīgi piesaka “Girl Power” konceptu pavisam jaunā izpildījumā!

49. Crystal Castles – Crystal Castles
049Toronto psihopāti “Crystal Castles” ir nedaudz nomierinājušies. Otrais dueta studijas albums, kuru sauc tieši tāpat kā pirmo, iztiek bez šaušalīgiem kliedzieniem un koncentrējas galvenokārt uz dziesmām vārda klasiskajā nozīmē. Joprojām plaši tiek izmantoti “chiptune” sampli, Alise Glāsa rečetatīvu vietā daudz biežāk patiešām dzied. Lieliska deju mūzika, lieliskiem un nepieradinātiem dejotājiem!

48. Gonjasufi – A Sufi And A Killer
048Sandjēgo dīdžejs un jogas skolotājs “Gonjasufi” 2010. gadā “Warp” paspārnē laiž klajā “psihodēliskā hiphopa” debiju, kas izklausās pēc ļoti dīvainas soulmūzikas ar vēl dīvainākiem tekstiem. Cenšoties atrast sakarības un kopsaucējus, šī darba analizētājus parasti pārņem neliela paranoja. Taču vēlme “Gonjasufi” pasaulē atgriezties saglabājas.

47. The Books – The Way Out
047“The Books” piecus gadus ir meklējuši veidu kā ielauzties klausītāja apziņā un 2010. gadā viņu mēģinājumi beidzot ir materializējušies jaunā albumā, kurā dzirdamo nav iespējams ne klasificēt, ne arī īsti izskaidrot. Kā būtu ar apzīmējumu – meditatīva popmūzika?

46. Surfer Blood – Astro Coast
046Jaunai grupai, kas cenšas spēlēt skaļu, it kā 90. gadu Amerikas “indie” roku, ir visas iespējas ātri nonākt milzu galējībās. Tāpēc divtik liels ir prieks par “Surfer Blood” debijas albumu, kurā Floridas jaunekļi nedaudz flirtē ar “afropopu” un spēlē ģitāras tik apzinīgi, ka atliek vien ar nepacietību gaidīt, ko viņi mums piedāvās nākotnē!

45. Local Natives – Gorilla Manor
045Laikā, kad “Fleet Foxes” marinē otro albumu, bet grupas harmonijas turpina dzīvot mūzikas klausītāju prātos, talkā nāk “Local Natives”, kas izmanto lielāku instrumentu arsenālu un līdz ar to ļauj savu dziesmu pavadībā griezties arī dejās. Tomēr svarīgākā “Local Natives” kvalitāte ir spēja sacerēt lieliskus hitus, kuri “Gorilla Manor” atrodami ik uz soļa.

44. Avi Buffalo – Avi Buffalo
0442010. gada sākumā, gados jaunais ASV dziesminieks Avigdors Zāners-Aizenbergs presē tiek saukts par talantīgāko dziesmu rakstītāju daudzu gadu garumā! Gada beigās viņš ir gandrīz palicis bez pavadošajiem mūziķiem un par “Avi Buffalo” debiju atceras vairs tikai retais. Taču Aizenberga pirmais dziesmu krājums paliek vēsturē kā brīnišķīgs pierādījums jaunības ideāliem un muzikālai brīvībai.

43. Titus Andronicus – The Monitor
043Snobu almanaha “Pitchfork” izpūstie brīnumbērni “Titus Andronicus” otrajā studijas albumā beidzot attaisno visas uz viņiem liktās cerības! Pat ja konceptuālā ieraksta tematika (19. gadsimta pilsoņu karš ASV) neizsaka it neko, “The Monitor” kopskaņa ir tik nesamākslota un organiska, ka pat lielākajiem skeptiķiem atliek atplaukt smaidā un atzīt, ka “Titus Andronicus” ir izdevies atdzīvināt un papildināt Amerikas neseno alternatīvās rokmūzikas vēsturi.

42. The Walkmen – Lisbon
042“The Walkmen” ir sava ceļa gājēji. Eiropā vienmēr palikuši “The Strokes” saceltās garāžroka vētras ēnā, paguvuši nostiprināt nelielu, tomēr kulta statusu ASV, Ņujorkas vīri 2010. gadā dodas smeldzīgā ekspedīcijā, lai atklātu jaunus muzikālus apvāršņus. Kaut kas līdz galam pietrūkst, lai šo atzītu par viņu lielāko meistardarbu, taču ir sajūta, ka skaļu rokdziesmu pārtapšana smeldzīgās balādēs ir pareizi izvēlēts ceļš, kura galā sagaidāmas lielas lietas!

41. Fyfe Dangerfield – Fly Yellow Moon
041Nedaudz iebraucot auzās ar pārgalvīgiem aranžējumiem un simfoniskiem sapņiem, aizsūtot pārējos “Guillemots” kolēģus bezalgas atvaļinājumā, Faifs Dendžerfīlds pēkšņi kļuvis par solo mākslinieku. Rūpīgi izstudējis Lenona/Makartnija dziesmu rakstīšanas rokasgrāmatu un radījis “Fly Yellow Moon” – salkanu popdziesmu albumu, kurā gluži kā pēc smalka aprēķina spēlēties ar klausītāja sentimentālākajām emocijām. Pats svarīgākais – tas darbojas!

40. Villagers – Becoming A Jackal
040Britu gada albuma balvai “Mercury” nominēto darbu sarakstā ik gadu pēkšņi parādās kāds līdz šim nedzirdēts vārds, kura nākotnes panākumi ir neatkarīgi no žūrijas gala vārda! Šī gada pārsteigums – “Villagers”. Konora O Braiena vadītā folka kolektīva debijas albums ir loģisks turpinājums britu jaunā folka vilnim, mierīgi un bez steigas radot iespaidu, ka Ričarda Haulija un “The Divine Comedy” muzikālās idejas ir atradušas atbilstošus pēcnācējus!

39. Broken Social Scene – Forgiveness Rock Record
039Kanādas “indie” superzvaigžņu autobuss turpina stūrēt pareizajā virzienā. Muzikāli daudzšķautnaini un bez kompromisiem melodiski, pēc piecu gadu klusēšanas, kuru laikā nākuši klajā gan Drjūva, gan Keninga solo darbi, “Broken Social Scene” atkal neatstāj vienaldzīgu nevienu, kas ir gatavs klausīties pilnīgu žanru un melodiju kokteili.

38. Margot & The Nuclear So And So’s – Buzzard
038Lēni un mierīgi, bez jebkādas steigas un gandrīz akustiski, trešajā “Margot & The Nuclear So And So’s” albumā Ričards Edvardss dzied jocīgas dziesmas par robotiem un citplanētiešiem. Tanī pat laikā nezaudējot cilvēcību un gaumes izjūtu, kas līdzīgos gadījumos reti tiek īstenots.

37. Massive Attack – Heligoland
037Klusi un bez liekas brēkas, “Massive Attack” laiduši klajā vienu no karjeras labākajiem albumiem. Izpaliek grandiozas turnejas un kritiķu ovācijas, taču skumju caurvītais “Heligoland”, kurā kā jau allaž netrūkst daudz prominentu viesu, Roberta Del Nadžas globalizācijas apsēsto dzejoļu vietā pēkšņi dzirdamas brīnišķīgas dziesmas. Un mēs to jau sen bijām pelnījuši!

36. Salem – King Night
036Raganu hausa (lai kas tas arī būtu) vēstneši “Salem” ir ieradušies! Daudzi Floridas eksperimentētāju skaņdarbi jau dzirdēti līdzšinējās mazajās platītēs, taču “King Night” ir nopietns un smagi gremojams pieteikums lielām mūzikas pārmaiņām! Nepiekritīšu ik pa laikam dzirdētam viedoklim, ka “Salem” vizītkarte ir distorcēts troksnis. Nebūt nē. Guvuši iedvesmu no agrīnajiem “The Knife” ierakstiem, šie jaunieši ir troksnī meistarīgi paslēpuši lieliskas melodijas, kas arī “King Night” padara par vienu no jēdzīgākajiem gada muzikālajiem eksperimentiem.

35. El Guincho – Pop Negro
035Izplosījies uz nebēdu starptautiskajā debijā “Alegranza”, Barselonas “El Guincho” jaunākajā albumā ballītes atmosfēru padarījis vēl karstāku, melodiskāku un daudz saprotamāku. Un tā soli pa solim, dziesmu pa dziesmai, “El Guincho” vilto Spānijas tautas mūziku un rezultātu apdarina ar aizraujošiem ritmu zīmējumiem. Pilnai laimei nepieciešamās asociācijas tālāk piedomāt klāt var katrs atsevišķi, pēc vajadzības!

34. Toro Y Moi – Causers Of This
034Kamēr visi žanra brāļi krāmējas ar “EP” ierakstiem, “Toro Y Moi” kļūst par vienīgo mūziķi, kas ilgspēlējošā ierakstā darbojies žanrā, kuru cilvēce mūždien atcerēsies kā “SO 2010”. Vēl joprojām līdz galam gan nevienam nav skaidrs kas īsti tas “chill-wave” ir. Demo ierakstu estētikā veidoti skaņdarbi, kas sastāv no daudzbalsīgiem dziedājumiem, programmētiem ritmiem un maigiem sintezatoru akordiem? Ja tā, tad “Toro Y Moi” debijas albums ir žanra atslēga. Ne sarežģīts, ne vienkāršs – uzmanību un intrigu noturošs, vienkārši lielisks deju mūzikas albums!

33. Magnetic Fields – Realism
033Noslēdzošais posms triloģijā, kurā Stefins Merits pats sev aizliedzis lietot sintētiskas skaņas, “Realism” pārsteidz ar lieliskiem tekstiem un skaistām melodijām. Albumā atrodamās trīspadsmit dziesmas ir viena par otru lieliskākas un vienkāršākas. Ja kādreiz ir vēlēšanās aizbēgt no trokšņiem un liekvārdības, “Realism” ir lielisks ieraksts pie kura atgriezties!

32. VA – Apparat: DJ Kicks
032Berlīnes elektronikas burvis “Apparat” šogad izdarījis apskaužamu meistardarbu. Ierakstījis dīdžejmiksu, kas droši atzīstams par patstāvīgu mākslas darbu! Pulsējoši bīti nenogurdinoši klausītāju ieved monotonā noskaņu pasaulē, kurā laiks un telpa zaudē jebkādu nozīmi! Dīvaini, bet rodas iespaids, ka uz albuma neredzamiem burtiem ir uzrakstīts: “aizliegts dejot!”. Bet jāklausās! Un ļoti uzmanīgi!

31. Jaga Jazzist – One-armed Bandit
031Oslo populārākais džeza orķestris aizmaldījies progresīvā roka ceļos un neceļos. Tanī pat laikā, “One-armed Bandit” ir vienkāršākais grupas albums, kura kompozīcijas, lai arī hronometrāžā gandrīz vai nebeidzamas, ļauj vaļu visu veidu iztēlei. Ja Džeimss Bonds joprojām kaut kur dzer vodkatīnī un mīlējas ar sliktajām meitenēm, viņš noteikti pa vidu tam visam klausās “Jaga Jazzist”!

30. Warpaint – The Fool
030Sešus gadus pavadījušas pustumšā mēģinājumu telpā, Los Andželosas dāmas “Warpaint” beidzot izvilkušas laimīgo loterijas biļeti ceļā uz lieliem panākumiem. Prognozēšu, ka “The Fool” būs albums, kura vērtība pieaugs to neskaitāmas reizes klausoties 2011. gadā. “Warpaint” lieliski iekārtojušās kaut kur starp Pīdžejas Hārvejas brīvības izjūtu un “The XX” intimitāti. Albums, kura esence, iespējams, radusies guļamistabās. Un paredzēts lietošanai, arī… Galvenokārt guļamistabās!

29. Sun Kil Moon – Admiral Fell Promises
029Gada miera un nesteidzības iemiesojums. Gada miera un nesteidzības albums. Tā lielākā vērtība ir Marka Kozeleka pilnīgā neieinteresētībā kādam patikt vai izpatikt, nonākt radio stacijās vai televizoru reklāmās… Kopā ar neilona stīgām, Kozeleks ļauj mūzikai plūst vienmērīgi un bez kompromisiem. Klausītājam atliek izslēgt visus saziņas aparātus un viņiem pievienoties!

28. Hot Chip – One Life Stand
028Atliek ieskanēties pirmajām ritma cilpām un Aleksī Teiloram nodziedāt pirmās notis, kad ikviens lēnām sāk kratīties līdzi “Hot Chip” kārtējiem meistardarbiem. Pēc visiem priekšnoteikumiem, “Hot Chip” bija jānodarbojas ar pārgalvīgiem eksperimentiem un jāmeklē jauni izteiksmes veidi. Ļoti labi, ka Londonas elektropopa meistariem tas pašiem nekad prātā nav ienācis. Ar pārbaudītiem paņēmieniem, “One Life Stand” atkal kaut uz mirkli ļauj aizmirst visas likstas un noticēt, ka dzīves jēga patiesībā meklējama uz deju grīdas! Parasti ap diviem naktī!

27. Bonnie ‘Prince’ Billy & The Cairo Gang – The Wonder Show Of The World
027Vila Oldhema kārtējās izklaides “Bonnie ‘Prince’ Billy” satuvinājušas ar “The Cairo Gang”, kuru patiesā izcelsme daudziem joprojām ir liela mīkla. Rezultāts ir lēnu, melodisku dziesmu cikls, kurā svarīgi saklausīt nianses! Tāpat kā lielā daļā Oldhema nesenos darbos, arī šeit novērojama ieturēta un neizjaucama noskaņa, kas dzirdamo padara īpašu un neatkārtojamu.

26. The Roots – How I Got Over
026Šī gada albumu topā visbiežāk sastopamie mūziķi, manuprāt, arī ierakstījuši gada hiphopa ierakstu! Kas to būtu domājis, ka nākamā pietura pēc 60. un 70. gadu soula krājumu izsmelšanas, samplēšanas kāres pārņemtiem producentiem būs… “indie” popmūzika! “The Roots” nemoralizē. Nelielās. Nekrīt uz nerviem. Daudz vairāk spēlē un dzied kā deklamē. Un pēkšņi ir skaidrs, ka mūzikas kopaina bez viņiem būtu krietni garlaicīgāka!

25. Joanna Newsom – Have One On Me
025Atsakoties no jebkādiem hronometrāžas un dziesmu konstrukcijas ierobežojumiem, Džoanas Ņūsomas iepriekšējā albumā atradās vieta tikai piecām kompozīcijām. Lai izvairītos no vēstures atkārtošanās, Ņūsama “Have One On Me” izdevusi trīs kompaktdiskos. Un liels ir cilvēku izbrīns apzinoties, ka šis lieldarbs jebkādā citā, saīsinātā versijā iedarbotos pavisam savādāk! Tiem, kas no Ņūsomas turpina gaidīt “frīkfolka” popdziesmas, ir jāsaprot, ka šī dīva mums vēl ilgi mēģinās pierādīt, ka patiesa mūzika nav ieliekama rāmjos un tai nav jāatbilst kaut kādiem priekšstatiem. Kad ar to ir izdevies samierināties, “Have On Me” izklausās pat divtik labi…

24. Caribou – Swim
024Tā nu tas mēdz gadīties. Nebūt ne labākais Daniela Sneita albums ir parādījies īstajā laikā. Kā skaņu celiņš, kas pārņēmis saprātu pēc vairāku diennakšu garas ballītes, “Swim” ar klausītāja psihi spēlē negantas rotaļas, īsi pēc albuma ievada hitiem, pārvēršot dzirdamo neizskaidrojamā pārdzīvojumā, kura finišā nekas cits neatliek, kā vēlreiz nospiest “play”.

23. Gorillaz – Plastic Beach / The Fall023a023bDaudz svarīgāk par “Gorillaz” jaunā albuma nelielu iztirzāšanu, būtu apjēgt, ka pirms daudziem gadiem, “Blur” radošā finiša ietekmē dzimušais multfilmu projekts ir kļuvis par patstāvīgu vārdu mūzikas vēsturē. Trešais albums. Trešais, brīnišķīgais albums, kurā fiksētās muzikālās idejas varēsim baudīt līdz pat ceturtajam “Gorillaz” iznācienam. “I-Pad” albums “The Fall”, savukārt, ir kārtējais pierādījums, ka Albarnam patīk izdot visu, kas vien ierakstīts, neatkarīgi no satura kvalitātes! “The Fall” cienītājiem ieteiktu sameklēt meistara senu demo albumu “Democrazy”, kurā fiksētās idejas vēlāk materializējās tieši “Gorillaz” mūzikā!

22. Laura Veirs – July Flame
022Tiem, kas ar nepacietību jau kopš Veirsas parādīšanās gaidīja akustisku dziesminieces albumu, pašā gada sākumā tika sagādāts gandrīz perfekts pārsteigums. Bekvokālos piedaloties “My Morning Jacket” Džimam Džeimsam, Laura uzbur utopiju par nebeidzamu amerikāņu vasaru, kurā piepildīties var ikviens sapnis. Atliek tikai tam noticēt!

21. Deerhunter – Halcyon Digest
021Atvēzējies jauna divriteņa izgudrošanai, Bredfords Kokss līdz šim bija pārliecināts, ka spēs izgudrot vēl nebijušu rokmūzikas definīciju. Atlika pienākt 2010. gadam un iznākt “Halcyon Digest”, lai izrādītos, ka zem “Deerhunter” karoga var apvienot gan viņa solo projekta “Atlas Sound”, gan iepriekšējās psihodēlijas paliekas. Tam visam pievienot pat lipīgas melodijas un jaunas, iepriekš nekad nedzirdētas idejas!