GADA ATSKAITE 2011: Albumi (2. daļa)

Sākums gada simtniekam atrodams šeit! Gads tulīt būs cauri, tāpēc uz karstām pēdām turpinu iesākto!

60. Bright Eyes – The Peoples Key
060
“The Peoples Key” atsākas no vietas, kur mūs pameta iepriekšējais “Bright Eyes” ieraksts “Cassadaga”. Bet tas bija ļoti sen, un kopš tiem laikiem Konors Obersts paguvis sameistarot daudz brīnumainu dziesmu ar citiem projektiem. “The Peoples Key” ir sarežģīts ieraksts, kas domāts Obersta un “Bright Eyes” faniem – brīdinu, ka šis noteikti nav pareizais albums ar kuru uzsākt jaunu, muzikālu draudzību!

59. The Dears – Degeneration Street
059
Vēl viens starptautiski nenovērtēts albums, “Arcade Fire” novadnieku, Monreālas “The Dears” šī gada ieraksts, kurš radīts ar Kanādai raksturīgo “indie” roka vērienu. Muzikāli “The Dears” joprojām ir ļoti melodiski, un solista Mureja Laitburna etniskā piederība nedaudz rada asociācijas ar “soul” mūziku. “Generation Street”, gluži kā visi citi grupas ieraksti, protams, ir galvenokārt par mīlestību!

58. Devotchka – 100 Lovers
058
Ansamblis, kas līdz šim spēlēja it kā neeksistējošas tautasdziesmas un tieši ar tām kļuva arī populāri, galvenokārt pateicoties kulta filmas “Little Miss Sunshine” skaņu celiņam, 2011. gadā beidzot izklausās pēc rokgrupas. Skanējums ir grandiozāks, idejas – ambiciozākas. Un jāteic, ka “Devotchka” tas dikti piestāv!

57. Metallica & Lou Reed – Lulu
057
Jā, Gustav Terzen – šis ir īpašs veltījums gan Tev, gan pārējiem “Metallica” fanu kluba biedriem. Bez nekādām ļaunām domām un zemtekstiem, tas tiešām ir dikti uzjautrinoši redzēt tavu mīmiku ik reizi, kad kāds piemin Rīda un “Metallica” kopdarbu. Un albuma vērtība ir tieši nepareizajā, bet bezgala nopietnajā attieksmē, ar kuru divas leģendas uztaisa sirmus matus saviem faniem, menedžeriem, radiniekiem un droši vien arī mājdzīvniekiem. “Lulu” ir viens no grandiozākajiem mēsliem mūzikas vēsturē – tipisks “it’s so bad, it’s good” piemērs!

56. Darwin Deez – Wonky Beats
056
Gada “mash up” būtlegs! Pagājušā gada “indie” roka debitanta Dīza alter ego ir hiphopa producents, kurš radījis fantastisku miksteipu, balstoties uz klasiskā Holivudas mūzikla “Willy Wonka and Chocolate Factory” sempliem! Jādzird obligāti!

55. Serenades – Criminal Heaven
054
Šogad Zviedrijas globālā ietekme populārajā mūzikā bija nedaudz mazāka kā pērn, taču joprojām Zviedrijā ik nedēļu iznāk satriecoši ieraksti un viens no tiem, visticamāk 2012. gadā, radīs lielāku vai mazāku ažiotāžu arī pārējā pasaulē. “Serenades” ir “Shout Out Louds” solista Ādama Oleniusa sānsolis – episks “indie” pop, kas vienkārši nevar nepatikt!

54. Fionn Regan – 100 Acres Of Sycamore
055
Neskaitāmi mūsdienu akustiskie dziesminieki uzskata, ka spēj ideju lidojumos sacensties ar 60. gadu bardiem, taču patiesībā to izdarīt spēj tikai daži, un viens no viņiem ir īru dziesminieks Fions Rīgans, kura trešais albums ir negaidīti skaistu dziesmu kolekcija, kuru izpildījums un produkcija viegli flirtē ar klasiskiem Nika Dreika, Skota Volkera vai pat Vana Morisona albumiem!

53. The Kills – Blood Pressures
053
No visām trim “The Kills” platēm, kas sekojušas grupas debijai “Keep On Your Mean Side”, šī gada “Blood Pressures” ir enerģiskākais un arī melodijās krāsainākais albums – Mošhārta un Hinss it kā parastas dziesmas nemanāmi spēj pārvērst mantrās un momentā apdullināt klausītāju. Starp citu, agrāk “The Kills” bija rokgrupa. “Blood Pressures” žanriskā piederība ir daudz sarežģītāka…

52. Foster The People – Torches
052
Kad “MGMT” paziņoja, ka turpmāk jaunus “Kids” un “Time To Pretend” vairs nerakstīs, viņi atvēra durvis elektropopa bērniem, kas tomēr vēlās to darīt. Šādu apstākļu sakritības dēļ, viens no pirmajiem sev lieliskas vecumdienas nodrošinājis Marks Fosters. Viņa ansamblis “Foster The People” izklausās stipri labāk, nekā, iespējams, sākotnēji domāts, un “Torches” pavisam noteikti ir viņu pirmais “Greatest Hits” albums – tajā ir tikai un vienīgi spoži radio singli!

51. The Black Keys – El Camino
051
Pagājušajā gadā Eikronas “The Black Keys” satika jaunu draugu, Braienu Džozefu Bērtonu, kurš plašāk pazīstams ar pseidonīmu “Dj Danger Mouse” – grupas un producenta kopdarbs “Brothers” šī gada sākumā saņēma “Grammy” un noteikti tas bija viens no galvenajiem dzinuļiem, lai tā pati komanda atgrieztos studijā un ierakstītu enerģisko “El Camino”. Jaucot žanru robežas un sacerot tik pat lipīgas dziesmas, “The Black Keys” šādi varētu turpināt kaut vai mūžīgi!

50. Mogwai – Hardcore Will Never Die But You Will
050
Tas, ka nekas nav mūžīgs, it kā ir bijis skaidri zināms jau sen, kaut līdz galam tieši Glāzgovas postroka leģendas “Mogwai” saviem faniem tam nav ļāvuši noticēt. Gada sākumā klajā nākušais albums varbūt veltīts pusmūža krīzei, varbūt “pasaules gala” pārdomām – jebkurā gadījumā, tas ir brīnišķīgi ieturēts episks ieraksts, kas domāts visiem, kuri joprojām tic trokšņa un skaistu melodiju saderībai vienotā veselumā!

49. Alex Turner – Submarine
049
Būtu dīvaini, ja Ričarda Ajoeida vizuālajām rotaļām filmā “Submarine” mūziku būtu sarakstījis kāds cits, nevis “Arctic Monkeys” solists Alekss Tērners, jo rokzvaigznes līdzība ar galvenās lomas atveidotāju Kregu Robertsu ir tik liela, ka daudzi joprojām domā, ka uz filmas skaņu celiņa mini albuma redzams dziedātājs… Šeit dzirdams ļoti romantisks Tērners, kurš dzied akustiskas dziesmas par mīlestību – kaut ko līdzīgu, šad un tad esam dzirdējuši viņa pamatgrupas albumu klusākajos momentos. Pavasarī šis arī bija labs palīglīdzeklis jaunā “Arctic Monkeys” albuma sagaidīšanai!

48. Bill Callahan – Apocalypse
048
Bils Kalahans 2011. gadā ir daudz nosvērtāks, kā līdz šim, kaut “nosvērts” vienmēr ir bijis īstais vārds ar kuru apzīmēt jau vairāk kā divdesmit gadus aktīvā dziesminieka daiļradi. “Apocalypse” ir zināma veida sabiedrības kritika un ņirgāšanās par tiem, kas tic pasaules galam. Ja izdodas to nesadzirdēt, šis ir vēl viens meistarīgs Kalahana noskaņu un miera albums!

47. Tune-Yards – Whokill
047
Pēc izcilā “Lo-Fi” stilistikā ieturētā debijas albuma “Bird-Brains”, Merila Garbusa transformējusies nepieradinātā “R&B” dīvā un piedāvā gan lieliski aranžētu, gan lieliski producētu popdziesmu kolekciju! “Top 40” mūzikas patērētājiem, protams, joprojām Garbusas mūzikas skaņas izklausās pēc slima suņa murgiem, taču alternatīvās kultūras slavas zālē savu vietu dziesminiece šogad ir izcīnījusi – “Whokill” ir gudrs albums, kuru var klausīties lielā daudzumā. Šāds savienojums novērojams salīdzinoši reti!

46. PJ Harvey – Let England Shake
046
Pollijas Džīnas Hārvijas albums ir absolūts līderis pasaules kritiķu gada nogales listēs, jo īpaši, ja liste publicēta Apvienotajā Karalistē. Albums nebūt nav slikts, taču ne tuvu nestāv līdzi Hārvejas šedevriem “Is This Desire?”, “Stories From The City, Stories From The Sea” un “White Chalk”. Mūzika, kas ir pildīta ar politisko kritiku, it īpaši mūsdienās, kad to gandrīz vairs neviens nedara, ir nepieciešama, taču atzīstos, ka mūziku klausos, lai uzņemtu pavisam savādākus ziņojumus!

45. Frank Turner – England Keep My Bones
045
“Man, kā vēsturniekam…”, saka Frenks Tērners, un izveido muzikālu alegoriju starp savu dzīvi un Anglijas vēsturi! Reiz spēlējis smagu mūziku, jau labu laiku pievērsies folkam, Tērners pakāpeniski rakstījis aizvien interesantāku mūziku, līdz atradis ideju un komerciāli veiksmīgas mūzikas absolūtu saskaņu šajā platē! Pie tam Tērnera vokālā, lai arī ko viņš dziedātu, ir dzirdama pārliecība, ka pašās (jebkā) beigās mūs sagaida kaut kas ļoti, ļoti labs!

44. Anna Calvi – Anna Calvi
044
Vēl pavisam nesen “indie” romanču izpildītāja Anna Kalvī brīvos brīžos ieslēgusies istabā un dziedājusi līdzi Edītes Piafas un Ninas Simones platēm. Pāragri jauno dziesminieci salīdzināt ar kādu no mūzikas leģendām, taču skaidri dzirdams, ka šāda metode var palīdzēt atrast unikālu balsi ar kuru izcelties mūsdienu piesātinātajā mūzikas vidē. Kalvī debijas plate ir kā konfekšu kārba – iesaku uzmanīties ar tās drillēšanu uz riņķi, var šķebināt…

43. King Creosote & Jon Hopkins – Diamond Mine
043
Gan elektroniskās mūzikas komponists un producents Jons Hopkinss, gan dziesminieks “King Creosote” katrs atsevišķi pazīstami kā mūziķi, kuru darbi rada īpašu noskaņu. Daudziem līdz šim nezināms palicis fakts, ka abi sadarbojas jau sen, taču pirmo reizi 2011. gadā parakstījuši kopīgu ierakstu, kurā Hopkinss apdarina “Creosote” dziesmas ar dabīgi ierakstītiem apkārtnes trokšņiem, veido ritma partijas no sirdspukstiem, piemeklē harmonijas savā sintezatoru kolekcijā… Rezultātā, radies viens no gada spožākajiem “miera mūzikas” ierakstiem!

42. Destroyer – Kaputt
042
Kanādas gada albuma balvas “Polaris Music Prize” ceromonijā “Kaputt” piekāpies tikai “Arcade Fire” pērnā gada “The Suburbs”. Gandrīz 20 gadus kopš “Destroyer” dibināšanas, ar “Kaputt” Vankūveras dziesminieks Daniels Bedžars sasniedzis arī milzīgu starptautisko auditoriju. Džeza un disko caurvītais eksperimentālās popmūzikas albums ir kā ceļojums cauri tā galvenā varoņa atmiņām un sapņiem – pieļauju, ka pēc dažiem gadiem, atskatoties uz šī gada topu, “Kaputt” izcelsies kā ieraksts, kas būtu pelnījis daudz augstāku pozīciju.

41. She & Him – A Very She & Him Christmas
041
Laikos, kad jauna mūzika ik sekundi pieejama rokas stiepiena attālumā, pirmais iespaids bieži kļūst arī par vienīgo, kaut labi zināms, ka tas var izrādīties mānīgs. “M. Ward” un Zoījas Dešanelas Ziemassvētku albumā dzirdamajam nav nekāda sakara ar tā krāšņo noformējumu – Ziemassvētku mūzikas klišejas aizstātas ar minimālām, gandrīz akustiskām aranžijām un ļoti vienmērīgu mūzikas plūdumu! Kad albums, pušķojot eglīti, izskanējis piecas reizes pēc kārtas, kļūst skaidrs, ka šādi viens no interesantākajiem ASV duetiem radījis vienu no meistarīgākajiem Ziemassvētku albumiem, kāds jebkad dzirdēts!

40. Ewert and The Two Dragons – Good Man Down
040
Igauņi “Ewert and The Two Dragons” ir pirmie Baltijas alternatīvās popmūzikas censoņi, kuru mūziku jau spēlē Zviedrijas un ASV koledžu raidstacijas. Melotu, ja teiktu, ka šāds iznākums man bija skaidrs jau rudenīgajā vakarā pirms kādiem gadiem četriem, kad Tartū “Genialistide” klubā, ieraugot grupu dzīvajā, par viņiem pirmo reizi uzzināju. Lai arī toreiz “Ewert and The Two Dragons” izskatījās satriecoši labi, grūts un sūrs darbs, nerimstoši mēģinājumi un koncerti visā Eiropā ir ļāvuši puišiem koncentrēties tikai mūzikai. Rezultāts ir lielisks albums ar lieliskām dziesmām, kurās nav ne smakas no provinciālisma! Nākamgad, kad tas nāks klajā ASV, “Pitchforkmedia” tam piešķirs vismaz 7.5!

39. Richard Galliano – Nino Rota
0391
Pasaules labākais džeza akordionists ar pavadošo grupu spēlē pasaules izcilākā kino komponista melodijas! Diez vai šeit kaut kas vēl jāpaskaidro…

38. Tom Waits – Bad As Me
038
Kādu labu laiku pasaules īpatnākā vokāla īpašnieks, eksperimentālais blūzmenis Veitss vairs necilā glāzīti un arī pie malas ir metis smēķus! Neviens gan negaidīja, ka tik drīz atteikšanās no “kaitīgajiem ieradumiem” atbalsosies Veitsa vokālā – rūgteno aizsmakumu nomaina daudz biežāk izdziedātas tīras notis… Pirmais jaunas orģinālmūzikas albums septiņu gadu laikā, ir klasisks Veitsa ieraksts, kurā trokšņa vietā galvenā loma ir melodijām! Veitsa eksperti lai palabo, bet man šķiet, ka šis ir mierīgākais meistara albums kopš… 1987. gada “Franks Wild Years”?

37. The Vaccines – What Did You Expect From The Vaccines
037
Cilvēks, kurš pirms neilga laika vīlās neatkarīgā folkmūzikā, Džastins Jangs, spēlē uz jūtām – “The Vaccines” ir replika par “The Strokes” desmit gadus seno debijas albumu, kura idejām pievienotas dažas lappuses no Lielbritānijas alternatīvās mūzikas vēstures. “The Vaccines” debijas albuma melodijas ir fantastiskas, dziesmas – enerģiski uzlādējošas un pilnas ar jaunības maksimālismu. Klupšanas akmens ir dziesmu teksti – “The Vaccines” dzied par apaļu “neko” diezgan “nekādā” veidā. Tas arī ir vienīgais iemesls kāpēc šis albums nekad netiks minēts starp aizvadītās desmitgades vitāli svarīgākajiem roka ierakstiem!

36. Austra – Feel It Break
036
Nav ne jausmas, kāpēc ik gadu tiek noteikts “Eiropas cilvēks Latvijā”, bet ja kāds šogad dotu balvu “latvietim Eiropā” vai pat pasaulē, tai dažu sekunžu laikā būtu jānonāk Keitijas Stelmanis rokās! Un ir pilnīgi vienalga, ka Stelmaņjaunkundzei ar mums ir visai attāls sakars, pateicoties “Austra” debijas albumam Latvijas vārds mūzikas presē izskanējis tik daudz, kā nekad līdz šim! Un forši, ka tam visam apakšā ir jauka, mistiska un lieliski izpildīta “raganu” hausmūzika, kuras galvenā atslēga ir Keitijas klasiski trennētais operdziedātājas vokāls!

35. Little Dragon – Ritual Union
035
Pacietīgi novērojusi drauga Hosē Gonzalesa panākumus, eksperimentālā Gēteborgas dīva Jukimī Nagano, kuras rokraksts un vokāls ir “Little Dragon” atslēga, beidzot sagaidījusi savu zvaigžņu stundu. “Ritual Union” ir monotons un ritmisks elektronikas albums, kurā izzūd jebkādu iesaistīto žanru robežas. No eksperimentālās mūzikas gada piedāvājuma, šis ir viens no interesantākajiem ierakstiem!

34. Patrick Wolf – Lupercalia
034
Es ceru, ka Patriks Volfs ar “Lupercalia” nav pazaudējis uzticīgākos fanus. Reiz, parakstījis īstermiņa līgumu ar kādu meidžorleiblu, britu neprognozējamākais dziesminieks jau mēģināja radīt hitu pārpilnu popmūzikas albumu! Toreiz nekas nesanāca, taču ar piekto plati beidzot atraktīvais vijolnieks ir sasniedzis dažas meinstrīma raidstacijas un pievērsis sev jaunu klausītāju uzmanību! “Lupercalia” lielākais trumpis ir nepārgudrota produkcija un spēcīgas dziesmas, bet pats foršākais ir tas, ka ne es, ne arī kāds cits līdz šim nav dzirdējis divus vienādus Volfa albumus – hamaleons ik reizi mūs pārsteidz ar kaut ko jaunu!

33. Josh T. Pearson – Last Of The Country Gentlemen
033
Šķiet, pilnīgi no nekurienes (kaut patiesībā no Teksasas) pēkšņi uzradies bārdains vīrs, kura mūzikai nav laika vai vietas piesaiste. Pīrsona duets ar akustisko ģitāru atgādina laicīgos kārdinājumos krituša vīra privātu sarunu ar sevi, ar dabu, ar kaut ko augstāku… Kādā jaukā dienā šo sauks par “kulta albumu”!

32. Cults – Cults
032
Braiens Oblivions un Madleina Follina guļamistabā sacer dziesmas un tās viņiem izdodas tik glītas, ka ikviens, kas tās izdzirdējis, tās turpina dungot vēl kādu labu laiciņu… Klausoties “Cults” pirmo reizi, ir sajūta, ka šī ir zviedru grupa. Jo Manhetenas duetam izdevies tas, ko ik dienu dara mūsu ziemeļu kaimiņi – paskatīties uz mūziku no cita redzes punkta un domāt dziesmu, nevis žanru kategorijās!

31. The Streets – Computers and Blues
031
Miljonāra un gīzera Maika Skinera pārdomas par sabiedrības attiecībām ar datoriem un sociālajiem tīkliem gandrīz nevienu tā pa īstam 2011. gadā neinteresē. Un tas noteikti ir viens no iemesliem, kāpēc ar “Computers and Blues” noslēdzas “The Streets” stāsts. Taču Skinners aiziet patiesībā būdams apskaužami labā formā – “Computers and Blues” ir teicams konceptalbums un labākais “The Streets” ieraksts kopš debijas “Original Pirate Material”, kuru, starp citu, tagad, atskatoties atpakaļ laikā, šķiet, sarakstījis pavisam kāds cits cilvēks.

30. Jamie Woon – Mirrorwriting
030
Producenta un dziedātāja Vūna debijas albumā dzirdama balansēšana uz naža asmens – muzikālā spoka “Burial” audzēknis ir tikai soļa attālumā, lai viņa mūzika izklausītos pēc “širpotreba” R&B produkta, taču tas ne mirkli nenotiek. “Mirrorwriting” ir pārpildīts ar lielpilsētas vientulības sajūtu un lielu mīlestību, kuru Džeimijs, paldies dievam, nekā savādāk nemāk izpaust!

29. Toro Y Moi – Underneath The Pine
029
Precīzi gadu pēc debijas plates klajā nākšanas, Čazviks Bundiks februārī laida klajā otro “Toro Y Moi” albumu un pārējo gadu pavadīja regulāri izdodot dažādas mini platītes un remiksējot citu cilvēku mūziku! “Underneath The Pine” izklausās pēc Parīzes elektroniskās “lounge” mūzikas – tātad uzbur “foi gras”, dārgu smaržu un kodīgu cigarešu dūmu aromātu, atmiņas par labākajiem “Air” un Sebastiana Teliēra ierakstiem… Nav ne jausmas, kāpēc “Toro Y Moi” joprojām skaitās “nišas” mākslinieks.

28. Cut Copy – Zonoscope
028
Austrāļu puikas, kas šogad lika kājām pašām kustēties deju ritmos, ir perfekcionisti un uzmanību velta nevis jaunu formulu izgudrošanai, bet pilnveidojot jau esošās. “Zonoscope” ir droši saucams par gada spožāko disko albumu, kuram īsti savā žanrā nav nopietnas konkurences! “Cut Copy” sarakstījuši apbrīnojami lipīgas dziesmas, kurās atklājas kaudze ar psihodēliskiem elementiem, ja tās atskaņo uz ārkārtīgi jaudīgas skaņu aparatūras!

27. The Horros – Skying
027
Ar katru albumu “emo” indie šmindie brīnumbērni “The Horrors” muzicēšanas žanru un fanus maina kā zeķes. Solists Feriss Badvans atzinis, ka “shoegaze” un neopsihodēlijas eksperimentos “Skying” ieraksta procesā palīdzējušas visas pieejamās narkotikas – to esence tagad legāli atrodama jebkurā mūzikas veikalā. Brīdinu – “Skying” apdullina!

26. Kate Bush – Director’s Cut
026
Ne mirkli neizbrīna fakts, ka Keita Buša nolēmusi atgriezties astoņdesmito beigās, deviņdesmito sākumā, un no jauna pārstrādāt albumu “The Sensual World” un “The Red Shoes” dziesmas. Tieši abas minētās plates, manuprāt, ir Bušas, mūsdienu kontekstā, visnepazīstamākie ieraksti, kuru dziesmas “Director’s Cut” pēkšņi sākušas elpot un ieguvušas skaņas dimensiju, kas drošvien pirms 20 gadiem nemaz vēl nebija izgudrota!

25. The Mountain Goats – All Eternals Deck
025
Kartējais lieliskais folkroka monstra Džona Darnielles un “The Mountain Goats” ieraksts – stāsts par izdomātu zīlēšanas kāršu komplektu, par to, kas gaidāms, kas notiks un kas tiks pārdzīvots! “Pie velna tos vampīrus…”, plates ievadā dzied Darnielle. “Neviens tos jau pavisam drīz neatcerēsies!”, un klausītājam nekas cits neatliek kā pasmaidīt un viņam noticēt!

24. Feist – Metals
024
Leslija Feista ir pieaugusi un “Metals” ir brīdinājums, ka romantiski rotaļīgās mīlestības dziesmas iespējams ir izdziedātas uz visiem laikiem. “Metals” norāda uz albuma tematiku – Feista vienmēr dziedājusi par nelaimīgām attiecībām, taču šeit tās tiek patiešām hiperbolizētas! Mūzikā troksnis mijas ar klusumu, bet Feistas vokāla skanējums atgādina labākos “Cat Power” ierakstus. Lai kaut ko secinātu par “Metals”, tas jānoklausās vismaz desmit reižu!

23. Benjamin Francis Leftwich – Last Smoke Before Snowstorm
023
Jorkas jaunais dziesminieks Bendžamins Frensiss Leftvičs bez jebkādām ambīcijām paņēmis rokā ģitāru un ierakstījis desmit dziesmu ciklu par sajūtām agros, stindzinoši aukstos, bet saulainos ziemas rītos. Viņa mūzika izstaro absolūta miera un laimes sajūtu – nav šaubu, par Bendžaminu dzirdēsim vēl daudz!

22. Iron & Wine – Kiss Each Other Clean
022
Semjuels Bīms, “Iron & Wine” ceturtajā albumā nolēmis panākt pretī plašam klausītāju lokam un lieki sarežģījot tikai dažu dziesmu aranžējumus, ierakstījis aizkustinošas dziesmas, kuru melodijas atradis bērnības atmiņās par 70. gadiem. Lai cik smieklīgi tas neizklausītos, prognozēju, ka tieši ar šo albumu “Iron & Wine” daudzi atcerēsies arī pēc daudziem, daudziem gadiem…

21. Bonnie Prince Billy – Wolfroy Goes To Town
021
Vils Oldhems turas pie tradīcijām un vismaz reizi gadā ir klāt ar jaunu skaņu plati! “Wolfroy Goes To Town” ir viens no depresīvākajiem “Bonnie Prince Billy” albumiem, kas stāsta par vientulību, nabadzību un netaisnību! Drīzāk kluss, nekā skaļš. Aizkustinošs, nevis kaitinošs.

0 0 vote
Article Rating
1 Comment
Oldest
Newest Most Voted
Inline Feedbacks
View all comments
Ilze
Ilze
12 years ago

Tādas aizdomas, ka Coldplay – “Mylo Xyloto”, Adele – “21” un Ed Sheeran – “+” varētu būt Top 10niekā :)