Ikgadējai gada albuma izlasei esmu atradis jaunu publicēšanas laiku un arī jaunu koncepciju – albumu vāciņi viens aiz otra secīgi tiek publicēti manā “instagram” kontā, līdz ar to tops ir kļuvis savā ziņā interaktīvāks.
Lai nebūtu lieku pārpratumu, atgādināšu, ka šajā simtniekā apkopotas simts “ārzemju” skaņu plates, kuras, lai cik tas smieklīgi nebūtu, esmu klausījies no darba brīvajā laikā, galvenokārt tās straumējot servisā “Spotify” vai klausoties uz skaņu plašu atskaņotāja – šī topa sastādīšanā nav ņemti vērā nekādi pārdošanas vai kādi citi komerciālie rādītāji, šim nav nekāda sakara ar to, ko esmu atskaņojis radio vai ballītēs. Šis ir mans subjektīvais vērtējums par interesantākajiem ierakstiem ārzemju populārajā mūzikā – katru albumu šogad mēģināšu aprakstīt viena tvīta garumā.
90. Jon Hopkins – Late Night Tales
Katru gadu atzīmēju vismaz vienu dīdžejmiksu un kārtējo reizi “Late Night Tales” sērija ir sagādājusi lielisku šī žanra paraugu – iemidzinoši skaistu komponista un producenta Jona Hopkinsa samiksēto “vēlā vakara” mūzikas stundu, kurā sastopas skaistākie alternatīvās “ambient” mūzikas paraugi no Jonsī un Alekša līdz Frāmam un Broderikam.
89. Jose Gonzalez – Vestiges & Claws
Mūzika, ko spēlē Hosē jau sen vairs nav modē, taču tā joprojām ir ļoti skaista.
88. The White Birch – The Weight Of Spring
Norvēģu “slowcore” jeb “miera mūzikas” supergrupas pirmais albums desmit gadu laikā. “Slowcore” tāpat kā “slow food” jābauda nesteidzoties, iedziļinoties katrā niansē.
87. The Chemical Brothers – Born In The Echoes
Nepamet sajūta, ka “The Chemical Brothers” joprojām uzfrišina tos pašus semplus, kurus sāka izmantot 1996. gadā. Daudz kā dzirdēta, taču tieši albuma viesi, it īpaši fināla skaņdarbā palīdzīgo roku sniegušais Beks piešķir šai deju mūzikai daudz lielāku jēgu kā to varētu gaidīt!
86. Ron Sexsmith – Carousel One
Ontario dziesminieks Sekssmits četrpadsmitajā solo albumā turpina izdziedāt mīlas un pusmūža mokas ar lielisku pavadījumu un nevainojamu noskaņu.
85. Neon Indian – Vega Intl. Night School
Viens no šī gada interesantākajiem nepieradinātākajiem deju mūzikas albumiem. “Chill Wave” ir miris un “Neon Indian” mums apgalvo, ka turpinājums ir meklējams disko attīstībā. Lai tā būtu.
84. Ben Folds – So There
Bens Folds sacerējis klavierkoncertu un to iespēlējis kopā ar Nešvilas simfonisko orķestri. Lai nebūtu mazuma piegarša, albuma ievadā astoņas lieliskas dziesmas, kuru pavadījumā atradusies vieta arī minētajam orķestrim.
83. Onra – Fundamentals
Gada notikums franču hiphopā – perfekti noslīpēts “oldschool” skanējums.
82. Samo Sound Boy – Begging Please
Šis Losandželosas eksperimentālais hausmūzikas meistars radījis tik lielisku deju mūziku, ka tā spēj iekustināt klausītāju pat bez basa bungas pielietojuma. Lielisks ievads ballei, kas jau atkal ievilksies.
81. Modest Mouse – Strangers To Ourselves
ASV alternatīvā roka klasiķi pēc astoņu gadu pauzes izdod rokoperu ar daudziem lamu vārdiem un lieliskām melodijām. Ir sajūta, ka būs vēl.