Kad ceturtdienas vakarā, Groningenas pašā centrā, “News Cafe” restorāna pagrabstāva “lounge” piepilda Latvijas psihodēliskā dueta “Instrumenti” jaunākā singla “The Time Is Now” koncertizpildījuma skaņas, ir kļuvis pavisam skaidrs, ka Jāņa un Reiņa futūristiskā popmūzika īsti nesakrīt ar gaidāmajām pamata tendencēm 2012. gada populārajā mūzikā un vasaras mūzikas festivālu piedāvājumā. Tiesa, tā nebūt simtprocentīgi nav slikta ziņa…
Mūzikā tendences visbiežāk veidojas neapzināti un cikliski atkārtojas – tas, kas ir pieprasīts šodien, visticamāk tāds pavisam noteikti nebūs rīt, taču pēc zināma laika, žanrs vai izteiksmes veids atkal nāks modē, bet zināmu klausītāju daļu vienmēr intersēs kā nostaļģijas ierosinātājs. 2012. gada vasarā Londonas folka supergrupa “Mumford & Sons” no jauna un daudzsološa kolektīva pārvērtīsies monstrozos vispasaules festivālu hedlaineros, jau piecus gadus briestošo modernā folka invāziju aizvedot augstākajā pakāpē, kāda vien iespējama – nedaudz pāragri, taču domāju, ka varam prognozēt “Mumford & Sons” otrajam studijas albumam, iespējams, arī gada labākos komerciālos rādītājus!
Staigājot gar glītās Holandes mazpilsētas Groningenas kanāliem, izdzīvojot Eiropas lielākās mūzikas skates un konferences “Eurosonic” 2012. gada piedāvājumu, ik uz stūra uzdūros mūzikai, kas labi piestāvēs kā piedeva “Mumford & Sons”. Akustiski dziesminieki un folkroka grupas šķiet pēkšņi saradušās gluži kā no pārpilnības raga! Viņu vidū, igauņu ansamblis “Ewert and The Two Dragons”, kurus, konferences noslēgumā, savām programmām pieteica vairāk kā desmit Eiropas vadošie festivāli, ieskaitot leģendāro dubļu un rokenrola paradīzi – Roskildes rokfestivālu Dānijā! Vienā no diviem “Ewert and The Two Dragons” koncertiem “Eurosonic” ietvaros, neesot bijis iespējams tikt iekšā. Otrā, kuru apmeklēju arī es, neko nebija iespējams redzēt – mazā koncerttelpā bija saspiedušies vismaz divtik cilvēku, kā ikdienā tur satilptu…
http://www.youtube.com/watch?v=RShkyVB1xLA
Īsti nav zināms, kāpēc Demiens Raiss pirms desmit gadiem kļuva slavens vienkārši kā Demiens Raiss un kāpēc automātiski viņa mūzika netika pasniegta kā duets ar Lisu Henigenu. Lai arī Raiss, protams, ir visu savu dziesmu autors, Henigenas gaisīgie bekvokāli, kas akustiskās mūzikas pieredzē ļāva raisīties nebijušam sievietes un vīrieša dialogam, bija atbildīgi par pusi no mūziķa panākumiem. Gāja laiks un Henigena nolēma doties brīvsolī – starp citu, kopš tā laika par Raisu gandrīz nekas nav dzirdēts. Lai arī redzēju abu uzstāšanos albuma “O” pasaules turnejā 2003. gadā, deviņus gadus vēlāk, kad Henigena no jauna tiek uzskatīta par daudzsološu folka dīvu, īsti salīdzināt abas mūsu tikšanās reizes nevaru. Jo Groningenas teātrī, “Eurosonic” atklāšanas vakarā, uz skatuves ar plašu pavadošo sastāvu muzicējošā dziesminiece šķiet ieraudzīta pirmo reizi. Izpildot gandrīz visas otrā solo albuma “Passenger” dziesmas, Henigena atstāj pārliecinošu nopietnās mūsdienu folkmūzikas interpretētājas iespaidu – ja ik uz soļa netiktu uzsvērta Līzas pagātne, nejaušs garāmgājējs nekad par to neiedomātos…
http://www.youtube.com/watch?v=lKIg6U-eBOA
Izdarījusi šķietami visu iespējamo Lielbritānijā, jaunas teritorijas un jaunus panākumus joprojām meklē pērnā gada nogalē arī Rīgā manītā jaunā britu dīva Anna Kalvī! Uz mirkli pakavējos Rīgas koncerta atmiņās, noklausoties tā pirmo dziesmu identisku kopiju. Kalvī ir viena no dāmām, kas uzrunā ar teicamu izpildījumu un orģinālām idejām, taču viņa nav vienīgā un 2012. gadā pamatīgi iepazīsim vēl divas, savstarpēji atšķirīgas, taču ievērojamas dziedātājas un dziesmu autores.
Viena no viņām jau pagavusi iesildīt pirmos “Coldplay” jaunās pasaules turnejas koncertus un tiek gatavota lieliem komerciāliem panākumiem. Skotijas dziedātāja Emelī Sandē jau vairākus gadus darbojusies kā popmūzikas pelēkais kardināls, rakstot hitus Leonai Luisai, Sjūzenai Boilai un citiem britu realitātes šovu zvaigžņu albumiem, tagad ar dzīvu pavadošo sastāvu nolēmusi uz skatuves kāpt pati! Rezultāts ir perfekti izpildītu, gudru, bet melodijās cukuroti lipīgu popdziesmu kopums, kas tuvāko gadu laikā varētu radīt nelielu konkurenci Emelī otrā vārda māsas Adeles komerciālajiem panākumiem.
http://www.youtube.com/watch?v=cORuSthOKGo
Taču Vorvikšīras jaunās tīrradnes Lusijas Rouzas karjera vēl kādu mirkli būs miglā tīta, taču jaunās dziesminieces spēja, burtiski karjeras pirmo soļu speršanas laikā raisīt pozitīvas asociācijas ar Feistas un Šenas Māršalas (“Cat Power”) dzīvo koncertu noskaņu, viņu padara par lielas uzmanības vērtu. Līdz 18 gadu vecumam Rouza dziesmas spēlējusi tikai sev un pat viņas draugiem par to eksistenci neesot nekas bijis zināms – klausoties uz mirkli ir vēlme, lai tās nekad nebeigtos…
http://www.youtube.com/watch?v=8uf2fX95hqQ
Vīriešu dziesminieku konkurencē, galvenos panākumu laurus “Eurosonic” saplūcis Džeimss Vinsents Makmorrovs, kuru īpaši šeit nevēlos akcentēt, jo ar viņa topošo karjeru viss bija kārtībā jau 2011. gadā. Tas būtu apmēram tāpat, kā par 2012. gada spilgtāko debitantu nosaukt Benu Hovardu vai Edu Šīranu… Katru gadu “Eurosonic” īpašs akcents tiek likts uz kādas konkrētas Eiropas valsts mūziku, šogad zem īpaša palielināmā stikla nonākusi Īrija. Tas arī laikam vienīgais iemesls kāpēc dziesminieks Fions Rīgans joprojām sastopams starp jaunajiem un daudzsološajiem… Rīgans, mana kolēģa Ainara Mielava vārdiem sakot, raksta “krietnu” mūziku un stāsta stāstus, kurus 95% klausītāju to sarežģītības dēļ nespēj uztvert. Un joprojām ir viens no retajiem, kuram pietiek dūša stundu garu koncertu nospēlēt vien akustiskās ģitāras pavadībā…
http://www.youtube.com/watch?v=vxEaRq6rUVg
Džeimijs En Kommons, kura vārda izrunas latviskojums patiešām izskatās tik neveikli, kā izskatās, ir viens no retajiem šī gada “jaunajiem”, kuram vēl nav radīta sava “wikipedia” lapa. Es teiktu, ka jaunais Londonietis izpilda populāru blūzu, un mūzikas kritiķu salīdzinājumiem ar Niku Keivu, Tomu Veitsu un Džoniju Kešu vēl pieplusotu ietekmes no Reja Lamonteina spējas savīt savstarpēji līdzīgu žanru idejas jaunā veselumā. Lai arī Komonss pagaidām zināms ar skaļām dziesmām, viņa arsenālā ir arī dažas dievišķas balādes – iznākot mūziķa debijas albumam, pieļauju, ka pārsteigti būs daudzi!
http://www.youtube.com/watch?v=czF3lwcv8vU
12. janvārī, mazā, bet glītā Groningenas klubā “Huis De Beurs”, pirmo koncertu kontinentālajā Eiropā sniedza jaunais Jorkas tīrradnis un savdabis Bendžamins Frensiss Leftvičs… Bendžamina tekstiem mēdz pārmest poētikas trūkumu, taču Leftviča vēstījumi, manuprāt, romantiski raksturo viņa laiku un viņa vienaudžu, divdesmitgadnieku paaudzi. Lielākā daļa dziesmu ir par sniegu, kura Bendžamina dzimtenē Lielbritānijā principā jau gandrīz nav it nemaz – sniegs viņa mūzikā ir simbols ilgām pēc kaut kā skaistāka, pēc kaut kā cēlāka… Kā redzams manis uzņemtajā “bootleg” video jaunam skaņdarbam “Manchester Snow”, Leftvičs otro albumu sola jau šogad! Viņam piemīt neapstrīdama kvalitāte – likt aizvērties pārpildītai zālei alus dzērāju, tādejādi panākot nepieciešamo klusumu akustiskās mūzikas skanēšanai un uztveršanai. Emocionālās līdzības ar Eliota Smita un Džefa Beklija vēstījumiem gan jāatstāj katra paša ziņā…
http://www.youtube.com/watch?v=Nl0QQEGZbVE
Groningenas vecpilsētas vidū ir liels laukums, kurā ir uzbūvēta īsta festivālu skatuve. Lai arī termometra stabiņš vakaros noslīd līdz četriem, pieciem grādiem, ikvienam interesentam ir iespēja sajust rokfestivālu auru un dažas grupas skatīties brīvā dabā, protams, absolūti bez maksas! Pirmā grupa, kas spēlē vairāku tūkstošu priekšā ir Dānijas jaunais eksports un Holandes populārākā aliņa reklāmās dzirdētie “The Asteroids Galaxy Tour”, kuriem ļoti viegli prognozēt “viena hīta brīnuma” likteni – grupa drīzāk piestāvētu Eirovīzijas sacensībai, nevis skaudriem rokfestivāliem, un viņu arsenālā iztrūkst kaut viena tikpat lipīga melodija kā “The Golden Age”.
Ne pārāk iepriecina arī Lielbritānijas jauno grupu šī gada piedāvājums – gan jaunie “Happy Mondays” “Theme Park”, gan joprojām starptautiski neatzītais pagrīdes gīzeris Baksters Djūrijs atgādina parodiju par to kā mūsdienās būtu jāizklausās rokmūzikai. Viss pilnīgi un stipri par daudz pareizi ir arī jauno “Tribes” attieksmē un melodijās. Grupa koncertā atgādina episki skanošu “Razorlight” piekto uzlējumu… Un es nepazīstu nevienu, kas gribētu klausīties pat “Razorlight” otro uzlējumu!
Pilnvērtīgai 2012. gada britu jaunās rokmūzikas ainas apzināšanai jāpiemin aizvien pieaugošo pusaudžu rotaļāšanos ar 90. gadu ASV alternatīvo roku. Pat pēc divu dažādu koncertu fragmentu vērošanas man joprojām trūkst informācijas par dāmām “2:54”, bet pirmais iespaids ir patīkams, un prātā nāk “Warpaint” un “Yuck” apvienojuma salīdzinājums… No sirds aizraujoši toties man šķita “indie” noizeārtrokeri “The History Of Apple Pie” – vēl līdz galam neiemācījušies instrumentus, taču jau sapratuši trokšņa un aizķerošu melodiju saskaņas ķīmiskos savienojumus! Džons Pīls būtu stāvā sajūsmā!
http://www.youtube.com/watch?v=I78sBpagz9E
Atšķirībā no pasaules lielākās konfernces “SXSW”, “Eurosonic” vēl zināms ceļš priekšā, lai uzskatāmi parādītu plašu mūzikas žanru dažādās šķautnes. Ļoti skops ir elektroniskās mūzikas piedāvājums. Īsti nesapratu kam par godu Eiropas mūzikas industrijas gada centrālajā notikumā iemaldījušies bija divi Krievijas producenti “Dza” un “Mujuice”, kuru uzstāšanās nepārliecināja it nemaz. Biju ļoti pārsteigts, taču pa ilgiem laikiem Zviedrija pasaulei piedāvā grupu, kuras dzīvā izpildījuma kvalitātes ir neapmierinošas – “Niki & The Dove” koncertā vēl uzkrītošāk kā ierakstā plaģiatizē “The Knife” un izskatās kā mākslīgi veidota grupa, kuras dalībniekiem uz skatuves ir gaužām garlaicīgi… Tad jau labāk, kādā festivālā pievērst uzmanību spocīgajam amatierteātru tradīcijās ieturētajam “JJ” priekšnesumam…
Taču, kārtējo reizi nopriecājos par “Housse De Racket” – diviem parīziešiem, kuri šķiet bezmaz vai speciāli radīti gaidāmo “Two Door Cinema Club” vai “Phoenix” pasaules turneju iesildīšanai. Abi mūziķi vairāku gadu garumā ir atstrādājuši garāžroka un elektronikas sakausējuma dzīvo izpildījumu, enerģiski uzspridzinot jebkuru publiku, kuras priekšā viņiem lemts stāties!
http://www.youtube.com/watch?v=YsL0U0tmAGM&feature=related
“Eurosonic” saldais ēdiens un gada labākās jaunās “dzīvās” grupas tituls dodas pie… “Vondelpark”! Trīs Londonas zēni ir radījuši repliku par elektroniskās mūzikas vēsturi, savienojot to ar laikmeta muzikālajām sajūtām un līdz šim neredzētu dzīvo izpildījumu. “Vondelpark” ir nākamais elements ķēdes posmā aiz “The XX” un Džeimsa Bleika – viņus visus vieno spēja jau zināmus stāstus izstāstīt ar jauniem izteiksmes līdzekļiem. Spocīgais vokāls, spiedīgie basi, soloģitāras izplūdušās skaņas… Šādā savienojumā tas vēl nekad nav bijis – tas notiek tagad!
http://www.youtube.com/watch?v=Bu9dML8ZDJI&feature=related
http://www.youtube.com/watch?v=I_aY93zsPAM&feature=related
Pēdējā grupa, ko šogad redzēju Groningenā, bija dāņu pankrokeri “Iceage” – pirmā Eiropas grupa, kas derīga aizvien pieaugošajam pieprasījumam pēc skaļas, radikālas un provocējošas rokenrola parādības! 20 minūšu garā koncerta izskaņā, solists Johans Surrballe Vīts ar spēku publikā ielidināja mikrofonu, kas pamatīgi nobūkšķēja, atsitoties… es ceru, pret grīdu! Jo mūzikai, tieši vai pārnesti, nav jāsāpina… Tai, izmantojot dažādus izteiksmes līdzekļus, ir jāļauj no sāpēm atbrīvoties. Un šī gada “Eurosonic” konferencē, es pārliecinājos, ka arī 2012. gada “jauniesauktie” to mācēs izdarīt spīdoši!
http://www.youtube.com/watch?v=-FBz0QpDi40&feature=related
baigi forši bija salasīties tavu spriedumu par mūzikā “jauniesauktajiem”. nolikti malā nepacietīgi tirinās trīs jauni atvērti youtube logi, kuri ieved jaunās mūzikas meklējumos. paldiesiesies! liels!