Lielisku dziesminieku lieliskākā īpašība ir tā, ka viņi spēj kļūt aizvien lieliskāki! Atceros, ka pirmajā Latvijas interneta neatkarīgās mūzikas cienītāju kopienas vēstkopā LIML, pirms 100 gadiem kāds entuziasts, pēc viena no pirmajiem Kārļa ansambļa “Oceanfall” koncertiem, grupas mūziku raksturoja kā “The Unbelievable Truth” un “Starsailor” krustojumu (un tas nebija nekāds kompliments)… 2002. gada pavasarī “Oceanfall” tika iepazīstināti ar plašāku publiku “Prāta Vētras” kārtējā turnejā – garantēju, ka Rīgas “Sporta manēžā” bija labi ja pieci cilvēki, kas kaut aptuveni saprata, ko Kazāks ar kolēģiem centās pateikt… Ar “Oceanfall” (lasīt – četru dziesmu cd matricu) mani iepazīstināja viņu pirmais izdevējs Ainars Mielavs, skaidri un gaiši paskaidrojot: “Vismaz šie džeki var nospēlēt to, ko ir izdomājuši”! Dēļ Kazāka saspēles ar Arni Račinski (vēlāk “Mofo”) grupā “Dull Doll”, tolaik bija radies nepareizs priekšstats, ka “Oceanfall” ir vēlviena britpopa atbalss. Nu, vismaz kaut kas uz agrīno “Coldplay” (kurus Latvijā radio tolaik neatskaņoja) pusi… Un ļoti iespējams, ka agrīnajos darbos kaut kāds nepareizs priekšstats bija arī pašam Kārlim un viņa domu biedriem. Kopš pazīstu Kazāku, viņa mūzikas plauktā bijuši atrodami drīzāk Ričarda Haulija, “Iron & Wine”, Bonija Prinsa Billija vai “Lambchop”, nevis “Oasis” un “Stereophonics” ieraksti, kas manuprāt paskaidro visai daudz!
Folkmūzikas dvēsele ir teksts, kas Kazāka gadījumā ar katru jaunu albumu kļūst aizvien pārdomātāks, daudz tiešāks, tanī pat laikā nezaudējot garšvielu (izvēlēto epitetu) specifiskos aromātus. Jā, arī “16 Stundās” dzirdamo vēlos saukt par folkmūziku vismodernākajā tās nozīmē kāda vien iespējama. Jo no aizjūru elkiem Kārlis sasūcies sajūtas un aranžējumu aizmetņus, domas un melodijas pierakstot latviski, nebaidoties no klišejām, taču precīzi izvairoties no banalitātēm. Arī iepriekšējais Kazāka solo albums “Uz manām plaukstām” bija pildīts ar aizķerošām sērīgas mīlas lirikas melodijām, taču ir sajūta, ka “16 Stundās” dzirdams pavisam jauns un nebijis vēriens.
Sava nozīme šeit ir konceptam, kuru, nebaidos atzīt, līdz galam nesaprotu, taču tas pavisam noteikti ir daudz devis noskaņās dažādā dziesmu cikla kopā turēšanās mehānismam. Liela nozīme šeit ir dziesminiecei un grupas “Tramplīni” solistei Anetei Kozlovskai, kuras klavierspēle un bekvokāli parāda papildus dimensiju jau šķietami piepildītā skaņas telpā. Taču neizskaidrojamākā ir sajūta, ka Kazāka balsī un vēstījumā ir dzirdama absolūta, apskaužama brīvība! Pats vaininieks uzskata, ka albuma dziesmas pa vienai nepasaka neko un par cilvēku interpretāciju visbiežāk pasmīkņā, nosakot, ka katrs dzirdamo drīkst interpretēt pēc sirds patikas. Uzskatu, ka “16 Stundās” koncentrējusies depresīvākā mūzika kādu jebkad esmu dzirdējis latviešu valodā, taču tumšākie folka albumi nereti izrādās dziesminieku daiļrades stūrakmeņi, jo tajos iekodētie ziņojumi klausītājus mēdz uzrunāt vēl paaudžu paaudzēs – ir aizdomas, ka šis ir viens no šādiem gadījumiem. Galu galā, es neko nejēdzu no dzejas, taču ir pārliecība, ka Kazāku šādā meistarības formā neviens vēl nekad nav iepriekš dzirdējis!
Durvis aizverot by kazaksk
Matiem noplivojot by kazaksk
Ja lītu by kazaksk
Simtiem sapinušās domas by kazaksk
Nac nakts K.Kazaks by kazaksk
Albuma fiziskās kopijas var vinnēt dažādos konkursos un pagājušajā nedēļas nogalē tās saņēma ikviens albuma prezentācijas koncertu apmeklētājs. Albumu var noklausīties dziesminieka oficiālajā mājas lapā, tuvāko nedēļu laikā Kazāks solījis to laist “tautās” arī digitāli…
Kopā ar paša dziedātāja komentāriem par katru dziesmu, “16 stundas” šonedēļ dzirdamas arī “Radio 101” ēterā, manā šovā, katru dienu, sākot no 19:00!
“16 stundās pusotrā stundā” varēja noķert laimes sajūtu.