2013. gada albumi – 10 – 01

100 – 91, 90 – 81, 80 – 71, 70 – 61, 60 – 51, 50 – 41, 40 -31, 30 – 21, 20 -11

10. Connan Mockasin – Caramel

010Man nav ne jausmas, kam tieši jānotiek, lai mūziķim iešautos prātā ierakstīt konceptalbumu, kurā ar skaņas palīdzību viņš attēlotu lipīgas vielas un to saskarsmi ar dzīvām būtnēm. Ikviena melomāna sapnis ir dzirdēt mūziku, kādu nekad vēl neviens nav dzirdējis, un daudzu mūziķu iecienītais jaunākais frīkpopa superstārs Mokasīns ir gatavs remdēt pat prasīgākā klausītāja slāpes. Klausoties “Caramel” ir sajūta, ka ausis ir pielietas ar līmi, kurai cauri skan 80. gadu “soft porno” filmu mūzika. Uz pasaules nav neviena plate, kas līdzinātos šai!

09. Jon Hopkins – Immunity
09Pēc 15 gadiem, kas pavadīti sadarbojoties ar neskaitāmiem citiem mūziķiem un cenšoties izveidot personīgo karjeru, beidzot Londonas komponists un producents Jons Hopkinss 2013. gadā ierakstīja pirmo privāto šedevru. Astoņu instrumentālu skaņdarbu ciklu, kuru vieno skaistas melodijas, eksperimenti ar pavadošajiem ritmiem un eksperimentāla disko klātbūtne. Bieži Hopkinss centies pierādīt, ka skaistākajā mūzikā vokāls ir lieks – beidzot tas izdevies simtprocentīgi. Par to viņam ne tikai augstas vietas albumu topos, bet arī šogad tika “Mercury” balvas nominācija!

08. Baths – Obsidian
08“Baths”, lai arī parasti tiek iepazīstināts kā elektronikās mūzikas producents, ir daudz tuvāks dziesminieku kultūrai – Los Andželosas skaņu burvis raksta dziesmas un tikai pēcāk nolemj tās ietīt elektroniskos ritmos un dīvainās skaņās! “Obsidian” izklausās kā deju mūzika, kas ne mirkli nav paradzēta, lai kāds pie tās dejotu – aizraujošs dziesmu cikls, kas ietērpts negaidīti pārdomātā produkcijā!

07. Washed Out – Paracosm
07Ernests Grīns ir pirmais cilvēks, kura darbu analīzē prese lietoja apzīmējumu “chill wave”, un kamēr mūžīgo atpūtnieku žanrs jau izgājis no modes, mūzikas autoram ne prātā nenāk beigt sapņot un sajūtas iemūžināt magnetafona lentē. Sekojot paša radītiem nosacījumiem, Grīns radījis albumu, kas izklausās kā viens garšs skaņdarbs, kurš simbolizē skaistus sapņus un absolūti pozitīvas emocijas… Kaut kas ļoti tuvs muzikālai eiforijai!

06. Julia Holter – Loud City Song
06Džūlija Holtere ir dāma ar visinteresantāko domāšanu mūsdienu mūzikā. Ar vieglām atsaucēm uz Loriju Andersoni, Džoniju Mičellu vai pat Keitu Bušu, Holteres mūzika klausītāju ieved intravertā pasauli, kurā ir jāpieņem noteikti noteikumi. “Loud City Song” ar popmūziku tiešākajā veidā nav nekāda sakara – ik uz soļa ir gaidāms kāds pārsteigums un tos prognozēt ir neiespējami. Vēlviens albums, kuram kaut ko līdzīgu atrast ir neispējami!

05. Sally Shapiro – Somewhere Else
05Skandināvijas sintētiskā disko dvēseli uztur daži cilvēki, viņu vidū Lindstroms ar Prinsu Tomasu, Tods Terje, protams, “Royskopp” vīri… Un Johans Agebjorns, kas ir galvenais producents “Sally Shapiro” projektā. Piesaistot neskaitāmus papildspēkus, Agebjornam šoreiz izdevies radīt gada aizraujošāko deju mūzikas albumu, kas, turoties minētās mūzikas tradīcijās, piedāvā minorīgus, ilgu pilnus disko opusus. Bet tieši Šapīro naivie teksti un bezpretenciozā dziedāšana tiem piešķir papildus jēgu. “Somewhere Else” ir stāsts par neizsapņotām ilgām un neizdejotām dejām diskotēkās – skumjš un patiess.

04. Vampire Weekend – Modern Vampires of the City
04Kaut kad jau Ezra Kēnigs ar “Vampire Weekend” ir jāpārceļ kulta grupas statusā, jo šī ir viena no retajām planētas grupām, kas mums konstanti piegādā interesantus rokalbumus – šoreiz ļoti konceptuāli nostrādātu plati, kuras vadmotīvs ir instrumentu, ritmu, vokālu tonālā maiņa un tās radītie efekti/defekti. Gan “Rolling Stone”, gan “Pitchfork” šo nosaukuši par gada albumu – šādi signalizējot, ka “Vampire Weekend” ir lieliska jaunās paaudzes Amerikas “indie” supergrupa, kurai laiks ieņemt “The Shins” un “Death Cab For Cutie” kulta un stadionu grupu statusu. (: Šogad ir trīs albumi, kas par šo ir pārāki, taču joprojām uzsveru – “Vampire Weekend” nekad dzīvē vēl nav ierakstījuši neko viduvēju un šāds panākums ir absolūti apsveicams. Albumā nav nevienas liekas dziesmas un pirmo reizi grupas karjerā ir skaidri saprotams gan tā sākums, gan nobeigums! Malači!

03. James Blake – Overgrown
03Tā vien šķiet, ka Bleika kungs ir kļuvis pārāk pašsaprotams globālajai kritikai, kas “Overgrown” šogad nepelnīti gada atskaitēs atstājusi nenovērtētu. Šis albums ir meistardarbs – katrai tā dziesmai izveidota cita skaņu pasaule, katrā vokālam lietoti citi efekti un eksperimentu vietā Bleiks pievērsis daudz lielāku uzmanību mūzikai. Pēc “Overgrown” noklausīšanās domājams ikviens var apgalvot, ka Džeimss Bleiks ir viens no šī brīža talantīgākajiem cilvēkiem pasaulē!

02. Bill Callahan – Dream River
02Bilam Kalahanam allaž piemitusi spēja “americana” žanrā pārsteigt klausītājus ar negaidītiem un dažreiz pat šķietami nepiemērotiem aranžējumiem. Taču ar “Dream River” Kallahans sasniedzis jaunu dziesmu rakstīšanas meistarību – šķiet, ka viņš ir spējīgs atbrīvoties no jebkādas iepriekšējās pieredzes un dziesmu melodijas/lirikas konstruēt gluži kā alu cilvēks, kurš pirmo reizi nonācis attīstītas civilizācijas priekšā un kuram nav ne jausmas par aizspriedumiem un pierastiem paņēmieniem. Nebrīnīšos, ja pēc dažiem gadiem šis tiks atzīts par pagrieziena punktu 21. gadsimta dziesminieku kultūrā.

01. Daft Punk – Random Access Memories
01

No tā, ko esmu iemācījies klausoties populāru mūziku, varu vienīgi secināt, ka šādi albumi neiznāk katru gadu. Dažreiz arī ne katru desmitgadi. Katram mūziķim, dodoties studijā, ir vīzija par to, ko tieši viņi vēlas dabūt gatavu, un, labākajos gadījumos, studija tiek pamesta ar 97% vai 98% apmierinājuma sajūtu. Ir divi veidi kā sasniegt visus 100%. Vienkāršākais – par to nedomājot un ļaujot apstākļiem visu salikt pa plauktiem. Tā radās “Pet Sounds”, “The Stone Roses” vai “Is This It”… Tad ir sarežģītāks variants. Albumu precīzi izprojektējot un ne mirkli nepadodoties līdz nav sasniegts 100% gandarījums. “Sgt. Peppers…”, “For Emma: Forever Ago”, “Random Access Memories”…
Apskaužama ir spēja mūsdienās atļauties sapņot cēlus sapņus un neļaut nekam stāties ceļā to izpildei. Šim albuma it kā nav nekāda sakara ar tiem “Daft Punk”, kurus pazinām līdz šim, taču tikai viņu režijā kaut kas šāds ir iespējams. Konceptuāls lieldarbs, kas caur disko prizmu stāsta par visu mūzikas vēsturi un ar kaudzēm asociāciju klausītājā rada neskaitāmus pārdzīvojumus.
Par “Random Access Memories” varētu uzrakstīt ļoti garu eseju, jo tas darbojas divreiz vairāk līmeņos kā ikviens albums, ko esam dzirdējuši daudzu gadu garumā. Taču sieva mani sauc pie vecgada vakariņu galda un man ir jāpārtrauc vairāk kā diennakti ieilgusi rakstīšana… Vienkārši kaut kad, kad sanāk, uzliec austiņas, nospied “play” un ļauj, lai “Random Access Memories” tevi aizved brīnišķīgā ceļojumā! Un ja man netici, tad izlasi visu, ko “Pitchfork” par šo plati ir uzrakstījuši – viņi ir visu manis pausto gandrīz akadēmiski pamatojuši.

Laimīgu jauno gadu un lai piepildās visi tie muzikālie sapņi, kas vēl nav piepildījušies.

0 0 vote
Article Rating
2 Comments
Oldest
Newest Most Voted
Inline Feedbacks
View all comments
Guntars
Guntars
6 years ago

Liels paldies par gada albūmu topu! Daudzi atklājumi,dažās vilšanās par zemāku vietu,tāpat par dažu trūkumu bet kopumā ļoti labi. Laimīgu jauno gadu!

Krists
Krists
6 years ago

Yes, Yes, Yes! Lielisks tops! Gandrīz sakrīt ar manu listi