Pirms gandrīz piecpadsmit gadiem, kad sāku nodarboties profesionāli ar mūzikas žurnālistiku, reizi nedēļā veicu ceļojumu pa pilsētu, lai apciemotu starptautisko mūzikas izdevniecību pārstāvniecības un ievāktu iknedēļas promo disku ražu. Katru nedēļu, no iegūtā materiāla, bija apmēram četri albumi, kurus gribējās paklausīties rūpīgāk un šādi ar tiem tika nodibinātas daudz “tuvākas” attiecības. Pat ne izcili, bet vienkārši labi albumi skanēja atskaņotājā reizes piecas, desmit, tos bija daudz lielāka iespēja iepazīt tuvāk, precīzāk analizēt un daudz grūtāk pēcāk aizmirst!
Aktivizējoties pirmajām “ftp” kopienām un sākoties “Napster” uzvaras gājienam, mūzikas klausīšanās ieradumi manā dzīvē maz mainījās (vienīgi lēnām, finansiālu apstākļu dēļ, Latvijā sāka pazust pasaules vadošo ierakstu kompāniju pārstāvniecības un žurnālistiem diskus sāka izsniegt ar gariem zobiem, līdz to pārstāja darīt pavisam). Arī tolaik īpaši iekārotie albumu promo (mp3 popularitātes sākumā liela daļa svarīgu albumu sasniedza internetu pat vairākus mēnešus pirms to oficiālās klajā nākšanas), tika rūpīgi rakstīti cd matricās un tikpat rūpīgi klausīti.
Lai arī interneta evolūcijas rezultātā ar katru gadu mūzikas kļuva vairāk, klausīšanās ieradumi mainījās lēnām. Par plašu vispasaules melomānu kopienu kļūstot failu apmaiņas servisam “Soulseek”, sāka parādīties tendence mūziku uzglabāt lielākā daudzumā par spēju to adekvāti noklausīties. Talkā nāca “Apple” ar 150 dažādiem “i-pod” paveidiem, kurus katrs klausītājs varēja pielāgot savām vajadzībām. Hārdkorīgākie melomāni drīz bija piegrūduši pilnus arī lielākos “podus” 160 gigabaitu lielumā – šādā situācijā, nospiežot “shuffle”, viņi jau toreiz varēja nonākt nākotnē – lieliskā, it kā pašu moderētā mūzikas plūsmā, bez robežām un loģikas. Priekš kam klausīties albumus, ja var klausīties haosu? Pie tam katru dienu jaunu… Un no jauna!
Taču tieši aizvadītā piecgade, kurā sākam mūziku patērēt galvenokārt attālināti, kurā sākam saprast, ka ikviens ieraksts, kas jebkad mūzikas vēsturē veikts, mūžīgi mūžos būs rokas stiepiena attālumā, lai kur vien mēs atrastos, maina klausīšanās ieradumus. Pagaidīsim bezmaksas internetu visiem un visur, straumēšanas uzvaru automašīnās, pirmos “mākoņu” portatīvos pleijerus, dīdžejsistēmas ar attālinātām datu bāzēm… Noslēdzoties 2013. gadam, tas ko zinām pagaidām, vēl ir tikai ziediņi…
Taču jautājumu par albumu kā mūzikas klausīšanās pamatformātu un tā iespējamu galu, varam sākt cilāt jau šodien. Tiem, kas apzina pasaules jauno mūziku, katrs jauns gads nāk ar jaunām zobu sāpēm. Albumu skaits, kurus esmu noklausījies šogad ir stipri līdzīgs 2012. gadam (nedaudz mazāk par 400 vienībām), taču šogad varu droši apgalvot, ka neesmu noklausījies ļoti lielu daļu no it kā presē akcentētās “obligātās klausāmvielas”, jo tam vienkārši nav sanācis laika. Dilemma, klausīties jaunu un nevienam vēl nezināmu grupu vai jaunu ierakstu no grupas ar priekšvēsturi, ir manā priekšā gandrīz vai katru dienu. Un gandrīz katrs albums noskan vienu reizi un par to atgādina tikai radio vai kur citur dzirdēti tā hiti…
Attiecības, kādas kādreiz man bija ar visiem albumiem, šogad vairs tikai bija ar dažiem. Un, johaidī, es arī varbūt kādreiz gribētu atļaut “Spotify”, “Pandora” vai kādam citam robotam mani tikai pārsteigt, pārsteigt un pārsteigt… Bez saistībām un bez jebkādiem solījumiem. Bez iedziļināšanās un bez jebkādām domām par nākotni! Tāpēc, iespējams, ka no šādām listēm vairs nav it nekādas jēgas. Bet varbūt tam nav nekāda sakara ar tehnoloģiju un mūzikas klausīšanās evolūciju, bet tikai ar to, ka kļūstu vecāks…
Labiem albumiem ir jāliek klausītājam aizmirst visas raizes un jārada vēlmi ceļot! Vēlot visiem aizraujošus ceļojumus un izturību 2014. gadā, piedāvāju savu versiju par 2013. gada jēgpilnāko mūziku!
100. The Leisure Society – Alone Aboard The Dark
Seni un reiz bezgala daudzsološi draugi, šogad izdeva lielisku folkpopa albumu, kas ir pilns ar vasarīgu prieku un vieglām, bezpretenciozām melodijām!
99. Sea + Air – My Heart’s Sick Chord
Vācijas “indie” popa vislabāk glabātākais noslēpums. Vīra un sievas duets, kas bez klasiskiem instrumentiem, plaši izmanto arī klavesīnu un dzied par attiecību sarežģījumiem tā, lai pat maziem bērniem skaidrs kas un kā!
98. Keith Jarrett Trio – Somewhere
Par savām un džeza attiecībām es uzrakstīšu kādu citu gadu, kad tās būs nopietnāk nostabilizējušās. No jaunajiem džeza diskiem, kurus klausījos šogad, visvairāk prātā palicis šis – Džareta trio koncerts 2009. gadā, Šveicē. Improvizācija ar motīviem no Mailza Deivisa līdz “Westside Story”…
97. Yuck – Glow & Behold
Pirms dažiem gadiem “Yuck” bija viena no pasaules karstākajām jaunajām grupām. Un joprojām Londonieša Maksa Blūma vadītais kolektīvs spēlē ļoti godīgu “indie” roku – šajā albumā pazudusi tīniskā enerģija un protesta pazīmes. Mani tas netraucē.
96. Tricky – False Idols
Atzīšos, ka par Trikija daiļradi nebiju neko dzirdējis ļoti ilgi un šo maldīgi uztvēru kā atgriešanās albumu pēc liela klusuma perdioda. Fantastiski vienmērīgi ieturēta produkcija, 90. gadu sajūtas un lielisks semplu pielietojums (Četa Beikera balss skaņdarbā “Valentine” ir albuma lielākais pārsteigums)!
95. The Spinto Band – Cool Cocoon
Vilmingtonas dēli “The Spinto Band” pēc desmit gadu gariem mēģinājumiem vietējā garāžā, uzsprāga 2005. gadā ar lipīgo “Oh Mandy”. Tanī pat mirklī pasaule viņiem apsolīja mūžīgu slavu, 1000 “Grammy” balvas un tamlīdzīgas muļķības… Kopš tā laika “The Spinto Band” atrodas turnejā un joprojām cer kādreiz samaksāt visus rēķinus un kredītus, kuros iedzīvojušies. “Cool Cocoon” ir perfekta bezpretenciozas “indie” popmūzikas plate, un lai arī nu jau labu laiku neesmu bijis nevienā grupas koncertā, var dzirdēt, ka “The Spinto Band” joprojām izstaro milzīgu dzīvesprieku!
94. She & Him – Volume 3
Lai arī tas neatbilst patiesībai, ir sajūta, ka ceturtajā (pieskaitam arī Ziemassvētku albumu) Dešanelas un Vorda platē vispār nav dzirdamas bungas! Daudz galvassāpju izsāpējuši šī ieraksta producenti, lai tas skanētu tik gaisīgi un tik “kā sešdesmitajos” – viņu ieguldījums arī ir šī albuma lielākā vērtība. Muzikāli viss kārtībā, bez pārsteigumiem.
93. Portland Cello Project – Beck Hansen’s Song Reader
Šis albums, manuprāt, ir stipri revolucionārāks gajiens par jebkuru Toma Jorka kājas kustību. Pērnā gada beigās Beks Hansens laida klajā nošu grāmatu ar 20 nekad neierakstītām, ļoti labām dziesmām. Sekojot neskaitāmiem amatierkolektīviem, kas dziesmu atskaņojumus nodeva cilvēcei caur “YouTube”, Portlendas čellu projekts ierakstīja visas 20 dziesmas un, kā izrādījās, Bekam nebija it nekas iebilstams arī par interpretāciju izdošanu kompaktdiskā. Beks šobrīd aktīvi mēģina atklāt jaunus veidus kā publicēt un izplatīt mūziku – šis ir lielisks piemērs tam, ka to var izdarīt!
92. Karl Bartos – Off The Record
Neesmu to vēl ieteicis nevienam no “Positivus” programmu grupas, taču manuprāt tas tik būtu labākais melomānu joks, ja vakarā, kad “Kraftwerk” mūsdienu sastāvs uzspridzinās galveno skatuvi, galvenais mākslinieks kaut kur citur būtu Karls Bartoss. Kamēr Ralfs Huterss pasauli apbur ar “Kraftwerk” 70. gadu oriģinālu mūsdienu versijām, Bartoss, kurš grupu pameta 90. gadā, turpina radīt jaunu mūziku pēc tā laika nosacījumiem. “Off The Record” ir pirmais Bartosa albums desmit gadu laikā un tas ir pilns ar robotu balsīm un aizraujošām sintezatoru tēmām!
91. Ezra Furman – Day Of The Dog
ASV panki, atšķirībā no Eiropas brāļiem, neuztraucas par frizūrām un mēdz arī labi ģērbties un mazgāties – Malkolma Maklarena reklāmas kampaņa tur joprojām nedarbojas. Arī muzikāli štatu panki ir stipri interesantāki, jaunākais no viņiem, Čikāgas Ezra Fūrmans savā debijas albumā sajaucis visu rokenrola vēsturi tik asprātīgi, ka patiešām prieks klausīties!
Paldies! Jauki, ka rakstā pieminēts arī pieci.lv rīta raidījuma kolēģis Uldis (“tas ko zinām pagaidām, vēl ir tikai ziediņi…”).