2014. gada albumi 40 – 31

100 – 91, 90 – 81, 80 – 71, 70 – 61, 60 – 51, 50 – 41
MŪZIKA JĀKLAUSĀS ŠEIT!

40. Sam Smith – In The Lonely Hour
Britu popmūzikas “soul” atzarā Sems Smits ir absolūti loģisks turpinājums Eimijas Vainhausas, Dafijas, Adeles, Maikla Kivanukas un citu jaunu dziesminieku debijas vai triumfu albumiem. Jauns, ļoti talantīgs solists, kurš pie tam attīstījis atzīstamu komponista rokrakstu un pierādījis, ka viena gada laikā var topu augšgalos nogādāt tik daudz hitus, cik lielākajai daļai nav izdevies vesela mūža laikā. “In The Lonely Hour” (nosaukums un tematika jauki sasaucas ar Frenka Sinatras klasisko “In The Wee Small Hours Of The Morning”) ir šķiršanās albums un Smita balss dvēseles sirdsēstus atspoguļo pārliecinoši un ticami!

39. Young Fathers – Dead
Britu hiphopu ārpus Lielbritānijas ļaudis Eiropā klausās un grib klausīties ļoti reti, bet Amerikā tas vienkārši nevienam nav vajadzīgs. Kas cits lai britiem atliek, ja ne cildināt pašiem savus “melnās” mūzikas panākumus, kārtējo reizi gada prestižāko mūzikas balvu “Mercury” iespiežot “urban” mūzikas pārstāvju rokās. Taču “Young Fathers” nav ierastais gadījums, vīri labi pamanīti pasaulē vēl pat pirms nominācijas lielajai balvai un patiesībā nav nekādi briti – “Young Fathers” nāk no Edinburgas un spēlē avantgardisku hiphopu, kas balstās nevis uz sampliem, bet oriģinālkompozīcijām. “Dead” ir ļoti interesants albums, jo tajā nav divu pat nedaudz līdzīgu skaņdarbu un deklamēšana ir vienotā līdzsvarā ar mūziku.

38. S. Carey – Range Of Light
“Bon Iver” bundzinieks un bekvokālists Kerijs pēc četru gadu pauzes laidis klajā otro solo albumu, kurā eksperimentu vietā koncentrējās uz melodijām un kopējo mūzikas noskaņu. Brīvā domu lidojumā Kerijs ļāvies fantāzijai un studijā izmantojis bezmaz ikvienu tur atrodamo akustisko instrumentu, lai pasaulei nodotu vēlvienu ļoti īpašu un mierpilnu dziesmu ciklu. Skaisti.

37. Real Estate – Atlas
Lāga zēni “Real Estate” ir tik tipiska jaunās paaudzes ASV indie rokgrupa, cik vien iespējams, tomēr citu starpā tā ir ātri pamanāma kā viens no interesantākajiem gadījumiem aizokeāna mūzikā. Sasūkušies neatkarīgas un atkarīgas mūzikas vēstures lāses, “Real Estate” raksta klasiskas alternatīvas popdziesmas, kuru melodijas un ģitāru solo gājieni klausītāju no mūsdienu Bruklinas asociatīvi ātri aizved pāri dīķim, uz 80. gadu Mančestru! Lai cik interesantas būtu idejas, “Real Estate” pārliecinoši spēj arī tēlot garlaikotus tīņus, kurus it nekas nevar aizraut – šāds savienojums mūzikā kādu laiku nav manīts, tieši tāpēc šķiet ļoti īpašs!

36. Fryars – Power
Tie pāris cilvēki, kas ir noklausījušies Bena Gareta otro studijas albumu, kuru ierakstu kompānijas gadus piecus rūpīgi nomarinējušas labi slēgtos seifos, diez vai vēlēsies šai platei kaut kur piekasīties. Gareta dzeja gan vietām var šķist bezjēdzīga, taču vārdu virpināšanu “Fryars” izmanto kā veiksmīgu paņēmienu, lai no neloģiskā ātri pārlektu loģiskā, ultramodernā lielpilsētas mīlas lirikā. “Power” ir psihodēlisks elektropopa albums, kura autors aizvien vairāk sāk līdzināties futūristiskam Eltonam Džonam – dziesminiekam, kurš mierīgi spētu izteikties vienu vienīgu klavieru pavadījumā, taču labprātāk izvēlas dzīties pēc “bagāto un skaisto” apbrīnas, savas romances apdarinot tik šiki, cik vien iespējams.

35. Caribou – Our Love
Vēl nesen Daniels Sneits pamestās Berlīnes fabrikās nebija pat atraujams no skaņu plašu atskaņotājiem, spēlējot diskotēkas “Rīgas stilā” pat astoņu stundu garumā… Tagad Sneitam piedzimusi meita un laiks nomierināties – pēc grandiozām melodijām albumā “Andorra” un pamatīgas diskotēkas platē “Swim”, seko “āfterpārtiju” ieraksts, kurš īsti nelīdzinās it nekam, kas līdz šim radīts mūzikā. Pat absolūti attālinoties no diskotēku estētikas, Sneits turpina rakstīt mūziku tikai sev raksturīgā rokrakstā – tiesa, melodijas reiz viņam padevušās labākas, taču “Our Love” didaktiski vienmērīgais plūdums valdzina un patīkami šokē!

34. The Black Keys – Turn Blue

Dens Oirbeks ir tik liels egoists, lai pat mirklī, kad kļuvis par pasaules pieprasītāko producentu, labākās muzikālās idejas pataupītu pats saviem ierakstiem. “Turn Blue” ir viens no dīvainākajiem šķiršanās albumiem, kas jebkad dzirdēts, jo attiecību fināla rūgtums šeit izklāstīts bez romantiskas melanholijas, bet ar īsti amerikānisku naidu. Rūpīgi izrēķinātajām blūza balādēm un roka numuriem pāri jau atkal klājas “Dj Dangermouse” senatnīgo sintezatoru akordi, kas dzirdamajam piešķir gan papildus psihodēlisku nokrāsu, gan stadiona rokam nepieciešamo pamatīgumu.

33. Mariachi El Bronx – (III)
Nekad neesmu dzirdējis hārdkoristu “The Bronx” mūziku, taču viņu “alter-ego”, viltotais Meksikas folkmūzikas orķestris “Mariachi El Bronx” ir kaut kas vienreizējs. Meksikāņu taurītes, vijoles un kastaņetes, kas izspēlē emo rokam raksturīgas melodijas, ir tieši tik nesaderīga kompānija, lai defekts ļoti ātri pārvērstos efektā – pie tā jāvaino arī albuma vienmērīgais plūdums un produkcijas nianses, kas katrai dziesmai piešķir savu īpašo skanējumu.

32. Vashti Bunyan – Heartleap
Lai arī tieši šobrīd, sekojot “šugarmena” Rodrigeza reinkarnācijai, mūzikā būtiska ir pagātnē neievērotu meistardarbu atklāšana, frīkfolka vecmāmiņa Bunjana no jauna ir atklāta jau labu laiku. Īsi pēc Nika Dreika iecelšanas svēto kārtā 21. gadsimta sākumā, kāds kolekcionārs atcerējās par Ņūkāstlas meiteni Vaštī, kas 25 gadu vecumā 1970. gadā izdeva lielisku mierpilnu folka albumu, ko neviens nekad nepamanīja. Mūsdienu folka kontekstā Bunjanas vārds labi zināms kvienam žanra interesentam, taču ar šo albumu seniore saka ardievas īsajam, bet ļoti patīkamajam otrajam aktīvajam mūzikas periodam savā dzīvē. Vaštī Bunjanas atvadu albums ir eksperiments, kā 70 gadu vecumā mūziku ierakstīt un producēt pašai – izturēts miega dziesmu cikls, kas aizrauj ar sirsnību un vienkāršību.

31. Sisyphus – Sisyphus
Sufjans Stīvens šogad izdos jaunu albumu un jānotiek lielam brīnumam, lai tas pēc 12 mēnešiem netiktu ierindots starp gada vērtīgākajiem ierakstiem. Pēc Minesotas “Walker Art Center” pasūtījuma, kopā ar alternatīvajiem reperiem “Serengeti” un “Son Lux” Sufjans radījis mūziku lielai instalāciju mākslinieka Džima Hodžesa izstādei – rezultāts, iespējams, ir vismelodiskākais hiphopa albums kāds jebkad dzirdēts. Pat nomainot nosacījumus un apstākļus, arī šeit visam cauri laužas dižā dziesminieka spēja panākt vienādības zīmi starp absolūtu nolemtības un īstu pacilājuma sajūtu. Tikmēr viņa biedri, mūsdienu ielu dzejnieki, aizraujoši eksperimentē ar pantmēriem un atskaņām. Gala rezultāts, protams, ir lielisks.