100 – 91, 90 – 81, 80 – 71, 70 – 61, 60 – 51
MŪZIKA JĀKLAUSĀS ŠEIT!
50. Jack White – Lazaretto
Rokenrola un elektriskā blūza mesija Džeks Vaits kārtējo reizi izšauj enerģiskus gabalus kā no lielgabala, ne mirkli nesaraucoties par jebkādām patērētāju iegribām. “Lazaretto” ir amerikāņu tautas roka tradīcijām bagātākais Vaita ieraksts, tāpēc tajā neatrast Eiropas radiostaciju klausītājiem sagremojamus saldus hitus – tajā Vaits pazaudējis arī jebkādu sasaisti ar “indie” vai amatierisku grandžu! Taču pēc albuma turnejas koncertiem daudziem beidzot zināms, kuram tieši šobrīd vislabāk piestāv planētas aizraujošākā rokmūziķa tituls.
49. Hauschka – Abandoned City
Neko nenojaušot par Keidža eksperimentiem, Diseldorfas komponists un pianists Folkers Beltermans reiz atklāja “klavieru sagatavošanu”. Pielāgojot instrumentu muzikālajiem domu lidojumiem (to vidū pat brīva interpretācija par Vāgnera “Klīstošo holandieti”), ietekmējoties no minimālā tehno un smeļoties iedvesmu pamestās pilsētās, “Hauschka” radījis meditatīvi skaisti spokainu klaviermūziku, kas īpaši aizrauj mirkļos, kad ritms tiek atstāts otrajā plānā, dodot priekšroku melodijām.
48. Dan Michaelson and The Coastguards – Distance
Mielavam ir “pārcēlāji”, bet Mihelsona sabiedrotie nekur neceļ, tie sargā krastu no nevēlamiem ieceļotājiem. Sargā tīri labi, jo Dena Mihelsona vārds mūzikā nav plaši pazīstams, tomēr otro gadu pēc kārtas netīšam Mihelsona solo skaņuplatei esmu atvēlējis tieši šo, 48. pozīciju. Sensenos laikos Mihelsons spēlēja parastu britu alternatīvo roku, tad aizbrauca uz Teksasu un sajuka prātā. Šis albums ir vēl daudz mierīgāks par 2013. gada “Blindspot”, jau pirmajās sekundēs šķiet, ka Mihelsona mierīgi nosvērtajam zemajam vokālam nav it nekā līdzīga – kamēr melodijās pārsteigumu nav, Dena dziedāšanas maniere patiešām uzrunā. Albuma finālā mūs sagaida negaidīti gaišas mažora harmonijas – tās rada cerību, ka krasta apsardze Mihelsonu un viņa mūziku turpinās sargāt arī 2015. gadā!
47. Aphex Twin – Syro
Ričarda Deividam Džeimsam pat ir sava “vikipēdijas” lapa skaidrā latviešu valodā. Citēju tur rakstīto: “Uz Aphex Twin atsaucās daudz 2000. gadu mūzikas zvaigznes, pieminot mākslinieku kā spilgtu ietekmes obejktu.”. Šajā apgalvojumā slēpjas “Warp” kompānijas zvaigznes talanta noslēpums – Ričards ietekmējis visus filozofiski, bet ne muzikāli – viņš vienmēr prasmīgi vairījies aiz sevis atstāt kopētāju armiju, tāpēc jau sen ieslīdzis vien pašam saprotamos eksperimentos, kļūstot par sava laika avangardiskāko “vīru pie laptopa”. “Syro” skaņdarbi mūziķa radošās pauzes laikā daudz atskaņoti “Aphex Twin” koncertos un neko būtiski jaunu nepastāsta. Vien atgādina, ka viss skaistais jau reiz noticis deviņdesmitajos un visa tendenciozā deju mūzika ir paredzēta tikai tam, lai par to paņirgātos.
46. Warpaint – Warpaint
Losandželosas dāmu otrais albums, kurš iznāca precīzi pirms gada, joprojām pārsteidz ar savu neprognozējamību un pārdomātajām idejām. Prasmīgi citējot svarīgus mūzikas vēstures notikumus, “Warpaint” izdodas asociācijām likt raisīties, bet tanī pat laikā izvairīties no konkrētiem salīdzinājumiem un pat no konkrēti nospraustām žanru robežām. Līdz ar šo, leģendārā producenta Marka Elisa jeb “Flood” kontā vēlviens šedevrs.
45. Stephen Malkmus & The Jicks – Wig Out At Jagbags
Pēc ne tik senās “Pavement” atgriešanās uz festivālu skatuvēm, jauna Stīvena Malkmusa mūzika ir ļoti nepieciešama nu jau vairākām paaudzēm. Tāpēc prieks, ka beidzot dzirdams “Wig Out At Jagbags”, viens no Malkmusa personīgajiem meistardarbiem. Pilns ar patiesu ASV indie nostaļģiju un pilns ar aizraujošām melodijām.
44. Sky Ferreira – Night Time, My Time
Tieši tik provokatīva kā argentīniešu kino huligāna Gaspara Noā fotogrāfētais albuma vāciņš, arī ir Skaja Fereira. Visādu laiku pankroka dāmu reinkarnācija, kas ne tikai raksta lieliskas dziesmas, bet arī piesola popmūzikas glābšanu no Holivudas pupu un dibenu invāzijas. Ja atceramies, ka tieši to pašu pirms gada solīja “Charlie XCX”, kuras producents Eriels Reihštaids atbildīgs arī par Fereiras skanējumu, šī ir mūsu pēdējā tikšanās ar brīvu un mežonīgu Fereiru. “Night Time, My Time” ir neticami veiksmīgs vidusceļš starp disko un skaļu rokmūziku – lecīgs, bet ļoti patīkams ieraksts!
43. Ceo – Wonderland
Gēteborgas plašās mūzikas scēnas ne pārāk plaši pazīstamais producents Ēriks Berglunds producē ļoti dīvainu popmūziku. Tā ir melodiska, psihodēliska, nedaudz paredzēta dejām un tai nav iespējams atrast it neko līdzīgu. Iedomājies “Animal Collective”, kuri cauru dienu dzēruši kefīru un ēduši gaļas bumbas, apsēdušies pie televizora, cauru nakti rauj vaļā krāsainas 21. gadsimta sākuma videospēles. Tieši šada ir Berglunda konstruētā brīnumzeme, kurā tiek piepildīta ikviena vēlēšanās!
42. Ariel Pink – Pom Pom
Līdz šim Eiriels Pinks mūziku parakstījis kopā ar “Apsēstajiem Grafitī”, tā sauc viņa pavadošo grupu. Tāpēc, atļaušos apgalvot, ka “Pom Pom” ir pavisam normāls un šajā gadījumā atbilstošs albuma nosaukums. Sarēķinot dažādus izgājienus, šis ir Pinka 14. studijas albums 12 gadu laikā, šoreiz viņa pirmais lielais meistardarbs – nebēdnīgs un aizraujošs dziesmu cikls, kas izklausās tā, it kā būtu restaurēts no kādas nesen atrastas, audiokasetē ierakstītas 80. gadu psihodēliķu izlases. Frenka Zapas, “The Residents” un daudzu citu garīgais mantojums nav atstāts novārtā…
41. Michael Cera – True That
Kādu dienu kulta aktieris Maikls Sera bez liekām cermonijām “bandcamp” sistēmā ielādēja savu debijas albumu. Lai arī Seram īsti nav nekāda sakara ar mītiskāko mūsdienu folka hipiju Devendru Banhārtu, dziedošā aktiera debijas muzikālās skices par šo mūziķi liek atcerēties ne reizi vien. Pats pārsteidzošākais – “LoFi” folka estētikā Sera jūtas kā zivs ūdenī, rakstot brīnišķīgas dziesmas un tās producē negaidīti asprātīgi. Pašam Seram par šo it nekas nav sakāms – tās esot gadu gaitā sakrātas ar “Garage Band” ierakstītas dziesmas, albumam pievienotajā fotogrāfijā redzama viņa māsas drauga meita, koncertā Sera šo mūziku neplāno izpildīt… Lielisks albums!