Katru gadu es svēti nosolos rakstīt vairāk un katru gadu laika paliek aizvien mazāk un mazāk. Tomēr, atkal esmu apņēmības pilns nākamgad blogot regulārāk… (: Tu, iespējams, atceries, ka šī gada sākums bija visai daudzsološs, taču mani pārsteidza nesagatavotu pārslēgšanās rīta režīmam, kas uz laiku paralizēja jebkādas aktivitātes starp rīta radio un nakts ballītēm! Lai arī šogad daudz izdarīts, neticami daudz pieredzēta dienasgaisma, nospēlēti vairāk kā 140 dīdžejseti, tomēr mazāk ir ceļots, lasīts, skatīts… 2013. gadā mani sagaida ļoti svarīgi notikumi, tevi sagaida svarīgi notikumi, jācer, ka arī skaistākā mūzika, kādu jebkad būsim dzirdējuši! (;
GADA FILMA: MOONRISE KINGDOM
http://www.youtube.com/watch?v=9rFlCjTVGkc
Šis ir ļoti tuvu tam, lai Vesa Andersona režijā skatītos kādu no Bendžamina Britena operām! “Moonrise Kingdom” ir vēlviens Vesa meistardarbs, kuru var skatīties reizi mēnesī, vienmēr noķerot “pirmās reizes” sajūtu!
GADA GRĀMATA: Brijā Savarēns – GARŠAS FIZIOLOĢIJA
Gada grāmata uzradusies pašā pēdējā brīdī un pie mums (lasīt – latviešu valodas tulkojumā) atceļojusi no 1825. gada. Ļoti prātīgi un asprātīgi Savarēns meditē par gardēdību. Vēsturiski – franču virtuves uzplaukums. Faktiski – ļoti gribas ēst. Un iedzert šampanieti!
GADA KONCERTS: My Morning Jacket, 22. jūnijs, “Hurricane” festivāls, Vācija
http://www.youtube.com/watch?v=Za6z3xcJCvk
2003. gadā, kad “My Morning Jacket” redzēju pirmo reizi Glastonberijā, par laika neievērošanu skaņu tehniķi bārdainos vīrus brutāli “izslēdza”, radot vienu no festivāla skaistākajām leģendām. Kādus gadus četrus vēlāk, viņu uzstāšanās “Pukkelpop” festivālā, kas stipri līdzinājās dzīvajā albumā “Okonokos” dzirdamajam, mani aizsūtīja kaut kur tālu prom no fiziskās un materiālās pasaules… Šovasar tikāmies trešo reizi. Secinājums viens – vīri ir labākajā formā, kādā jebkad bijuši! Pie tam “Hurricane”, spēlējot 45 minūšu garu koncertu, sešos vakarā, pārsimts cilvēkiem, Džimā Džeimsā un viņa kolēģos uzšķīlās tā pati dzirkstele, kas ASV spēlējot beisbola stadionos pārdesmit tūkstošiem! No “Hurricane” vien iemūžināta “Instagram” bilde, taču dažas nedēļas vēlāk grupa spēlēja burvīgu “homecoming” šovu Kentukī, Luizvillā. Tā ieraksts skatāms augstāk!
Un tagad varam ķerties klāt gada labākajiem albumiem. Atzīšos, ka dažkārt simtnieka pēdējie desmiti man ir sagādājuši zināmas galvassāpes, taču, pēc saviem aprēķiniem, šogad noklausījos vairāk kā 500 jaunas mūzikas ierakstus un no tiem atlasīt simts labākos bija ļoti viegli. Pozīcijas es pats joprojām uztveru pietiekami relatīvi un tieši tā tās vajadzētu uztvert arī tev!
100. The Beach Boys – That’s Why God Made The Radio
Kad pirmo reizi, pirms tūkstoš gadiem, sāku interesēties par “The Beach Boys”, pa pasauli tūrēja trīs dažādi kolektīvi ar šādu nosaukumu un katrā no tiem muzicēja kāds cits orģinālā kolektīva dalībnieks! 2012. gadā, uz īsu mirkli, tik orģinālā sastāvā, cik vien šodien tas iespējams, “The Beach Boys” atkal sanāca kopā uz dažiem koncertiem un studijas sesijām, kurās radās šis, pavisam jaunu dziesmu albums. Ļoti pareiza, vecišķa un godīga mūzika, jo ne melodijās, ne lirikās neviens nemānās. Vasara jau sen ir beigusies un pēdējās atmiņas par to pazudīs līdz ar pirmo salto vēja šalti! Dažus mēnešus pēc šī albuma klajā nākšanas, vecie vīri atkal nāvīgi saplēsās… Šoreiz, pieļauju, uz visiem laikiem!
99. Asaf Avidan – Different Pulses
Ieguvis pēkšņu slavu kāda vācu tīņa radītā “Reckoning Song” remiksa dēļ, Izraēlas šobrīd starptautiski zināmākais dziesminieks Asafs Avidāns pameta pavadošo svītu “The Mojos” un ar šo albumu šogad uzsāka solo karjeru. Unikāla nazālā vokāla īpašnieka vienīgais mīnuss ir dziesmu rakstīšana. Pēc plates ievadošā episkā titulskaņdarba, katra nākamā dziesma vienmērīgās dozās sāk pazaudēt klausītāja uzmanību…
98. Jessie Ware – Devotion
Džesija Vēra domāta tiem cilvēkiem, kuri stāsta, ka popmūzika viņiem neinteresē, taču klausās Liki Lī un Lanu Del Reju. Daudz gudrāka par citām skolēnu iecienītākajām popzvaigznēm, Vēra šogad daudzus pārsteidza ar interesantu un rotaļīgu debijas popdziesmu albumu. Lielie panākumi gan pagaidām izpalika.
97. Regina Spektor – What We Saw From Cheap Seats
Visjaukākais moments Bruklinas dziesminieces Regīnas Spektores sestajā albumā ir tikai ieraksta “Deluxe Edition” pieejamās divas “авторская песня” žanra dibinātāja Bulata Okudžavas dziesmas, kuras Regīna nodzied dzimtajā krievu valodā. Viss pārējais ir standartizēta un nekaitīga Spektores popmūzika, kura principā jau daudzkārt ir dzirdēta.
96. Dead Can Dance – Anastasis
Lisas Džerārdas un Brendana Perija “jaunā satikšanās” un “Dead Can Dance” reanimēšana diez vai notikusi, lai pasaulei pavēstītu jaunas idejas. “Anastasis” piedāva tādu tehnoloģiju izgreznotu un papildinātu muzikāli akustisko telpu, kāda dueta pirmajā pastāvēšanas reizē nebija iespējama, “Dead Can Dance” pirmo reizi parādot skanējumā par kuru grupas 80. gadu fani pat neuzdrīkstējās sapņot.
95. Muse – The 2nd Law
“Muse” jau sen nav vairs tā pati grupa, kuru ar apbrīnu iepazinām pirms gadiem divpadsmit – apzināti pārvērtušies par stadionu atrakciju jaunām meitenēm un zinātniskās fantastikas faniem, Devonas trio joprojām raksta un spēlē klišejiskas melodijas ar mistiski emocionāliem tekstiem, bet žanriskā un skanējuma daudzveidībā cenšas nu jau pārspēt pat paši sevi. Bet cauri nāvīgām klišejām ir kaudze ar lieliskām un, pats galvenais, joprojām enerģiskām idejām! Nonākot komforta zonā, kur jau labu laiku atrodas “Muse”, nav nekā vienkāršāka kā sākt smagi “halturēt” – man ir liels prieks, ka “Muse” šogad bija vienīgais “lielā kalibra” ansamblis, kas to neizdarīja!
94. Teen Daze – The Inner Mansions
Neviens nezina kāds ir Kanādā, Britu Kolumbijā mītošā “chill wave” producenta “Teen Daze” vārds un uzvārds, taču ikviens, kas pēdējos gados pavirši ieskatījies kaut dažos mūzikas blogos, būs uzskrējis virsū kādam viņa remiksam vai orģinālskaņdarbam. Ražīgs kā pats nelabais, “Teen Daze” šogad laida klajā vairākus albumus, šis no visiem ir labākais – apbrīnojami nomierinoša mūzika, apbrīnojami steidzīgiem cilvēkiem.
93. Rufus Wainwright – Out Of The Game
Teikšu godīgi, man šķiet, ka meistars sāk garīgi novecot, jo klausoties “Out Of The Game” standertizētās popdziesmas mani nepamet sajūta, ka šeit dzirdamais ierakstīts ķeksīša pēc un maestro ir pilnīgi vienalga vai kāds šo nopietni klausīsies vai nē. Un pat ja Vainvraita attieksme ir savādāka, šīm dziesmām pietrūkst liela daļa tās emocionalitātes, kas piemīt mūziķa lielākajiem meistardarbiem – abiem “Want” albumiem, “Release The Stars” un, protams, “Poses”.
92. Calexico – Algiers
Noklausīties sliktu Arizonas dēlu “Calexico” albumu nav iespējams. Pēc vairākiem filmu skaņu celiņiem, šogad “Calexico” atgriezās studijā, lai turpinātu apvienot ASV un Meksikas folkmūziku tādā formā, kā to māk tikai un vienīgi viņi. Ļoti nosvērta mūzika, bez bravūras. Ja ieklausās, starp rindiņām klusi var dzirdēt kā gar Meksikas robežu zogas Koijoti.
91. Neil Young with Crazy Horse – Psychedelic Pill
Kanādas vecmeistars Jangs ar “Crazy Horse” šogad izdeva divus albumus – tradicionālu meldiņu koverversiju plati “Americana”, kas joprojām šķiet diezgan dīvains ieraksts, kā arī šo, jau pēc nosaukuma spriežot, psihodēliska blūzroka orģinālalbumu. To atklāj 28 minūšu garš skaņdarbs – jā, tieši šāda mēroga domu un muzikālie lidojumi ieinteresējuši Jangu. Un, lai arī lielās formas un idejas dažkārt šķiet tik lielas, ka tām nemaz negribas ķerties klāt, klausīties “Psychedelic Pill” ir vistīrākā bauda!
90. Father John Misty – Fear Fun
Šogad pametis “Fleet Foxes”, viens no grupas zināmākajiem dalībniekiem Džošuā Tillmans pārtapa jaunā skatuves tēlā un sarakstīja pamatīgu kaudzīti ar lieliskām folkdziesmām. Rezultāts ir viens no nebēdnīgākajiem folkroka ierakstiem, ko šogad man sanāca dzirdēt!
89. Emily Loizeau – Mothers & Tygers
Kad dzirdu frančus, joprojām dažreiz ģībstu. Tīrradne Lozo savā trešajā albumā labāko no franču popmūzikas vēstures apvieno ar kaut ko nedaudz amerikāniski blūzveidīgu. Dziesmu tekstos angļu valoda brīvi sadzīvo ar franču valodu, netraucējot viena otrai, pasakaino akustiskās mūzikas noskaņu padarot tikai vēl īpašāku.
88. Deerhoof – Breakup Song
Sanfrancisko anglo-japāņu noizeri “Deerhoof” divpadsmitajā albumā ir brīnišķīgā formā un tikpat “melodiski” (ja tiešām šo apzīmējumu viņu sakarā drīkst lietot) kā savā meistardarbā “Friend Opportunity”. Spēlējoties ar stereo tā, it kā joprojām būtu sešdesmitie, “Deerhoof” šeit piedāvā ļoti gaišu, nepilnu pusstundu garu nepieradinātās popmūzikas dziesmu ciklu, kurš, patiešām ticu, var radīt interesi par grupu arī tiem, kas it neko par viņu iepriekšējiem 11 soļiem nav dzirdējuši!
87. Breakbot – By Your Side
Tibo Belāns, kura dīdžejseti joprojām ir pieprasīti visas pasaules deju ellēs, ir gaišākais mūsdienu Francijas elektro šamanis, kura darbos daudz jūtama 70. gadu Ņujorkas naktsklubos dominējošā “disko” ietekme. Pēc ilgas gaidīšanas, beidzot leģendāro “Ed Banger” paspārnē šogad iznāca “Breakbot” debijas albums, kas paredzēts liegām dejām un vieglā garstāvokļa dienām! Lieliska deju mūzika!
86. Paul Banks – Banks
Ar katru jaunu “Interpol” albumu, par šo kādreiz tik ļoti aprunāto Ņujorkas rokmūzikas fenomenu aizvien mazāk kaut ko gribas dzirdēt. Kamēr “Interpol” stagnē, grupas solista plates turpina iepriecināt. “Banks” ir gudra, melodiska un episka ASV “indie” rokmūzika, kas stāsta par mazo cilvēku lielajā pasaulē… Vai vismaz šķiet, ka kaut ko uz to pusi!
85. Memory Tapes – Grace/Confusion
Pašā pēdējā brīdī, burtiski pirms dažām nedēļām, saņēmu jau trešo Ņūdžersijas producenta Deivija Hauka albumu, kurā ir tikai seši, bet hronometrāžā gari skaņdarbi. Smalka un interesanta, ļoti smeldzīga elektroniskā popmūzika ar daudzām 80. gadu atsaucēm, kas ne mirkli nav pārgudrota vai lieki eksperimentāla!
84. Lucy Rose – Like I Used To
Ja uz pasaules atrodams kāds vīrietis, kuru atstāj vienaldzīgu Lusijas Rouzas vokāls, tad šis vīrietis visdrīzāk saucams kaut kā savādāk… Rouza mūzikā pirmos soļus spērusi diezgan nedroši, uzlūkojot lielo māsu – Feistas un Lauras Mārlingas – daiļradi, cenšoties izklausīties saprotami un pieņemami viņu kompānijā. Kamēr Lusija meklē tikai sev raksturīgu izteiksmi, nevar noliegt, ka dziedātājas vokāla treļļi iepriecina neatkarīgi no satura!
83. Cerys Matthews – Baby, It’s Cold Outside
Lai arī gadi skrien kā stirnas, joprojām, kad iedziedas Serisa Metjūza, šķiet, ka sākusi spīdēt saule – šo kvalitāti velsiešu “indie” dīva nav pazaudējusi kopš deviņdesmitajiem gadiem un “Catatonia” ziedu laikiem. Vairāk kā desmit gadus pēc standarta “Baby It’s Cold Outside” ierakstīšanas duetā ar Tomu Džounsu, kopā ar dažiem akustiskiem instrumentiem, Metjūza, dažu stundu laikā, studijā iedziedājus visas svētku dziesmas, kas vien ienākušas prāta. Askētiski, meistarīgi un, tiešām ir sajūta, ka no visas sirds!
82. Cat Power – Sun
“Sarežģītais” albums Šanas Māršalas dzīvē atnācis tajā laikā, kad parasti neviens to negaida. No “Moonpix” līdz “Jukebox” radījusi vienus vienīgus šedevrus, ASV īpašākā dziesminiece šogad ir nonākusi cietējas lomā, un lai arī presei stāsta, ka mūzikai ar privāto dzīvi nav nekāda sakara, izklausās nomocīta un iztukšota. Māršalas rotaļas ar programmētiem ritmiem neaizrauj gandrīz it nemaz – vien mantriskais, desmit minūšu meistardarbs “Nothin But Time” ar Igija Popa līdzdalību dod cerību, ka vēl viss nav zaudēts un par “Cat Power” jau drīz atkal kaut ko dzirdēsim. Starp citu, man vienīgajam albuma vāciņš šķiet kā replika par Teodora Dreijera “Žannu D’Arku”?
81. Alt-J – An Awesome Wave
Ir viena kvalitāte, kas “An Awesome Wave” piemīt – britu folkmūzikas šī brīža revolūcijā šis ir vienīgais albums, kura radītāji centušies ierakstīt kaut ko pavisam jaunu. Vai vismaz gandrīz jaunu. Paklausies “Psapp” vai “Tunng”, vai agrīno “The Beta Band” – diez vai “Alt-J” tanī mirklī šķitīs tik novatoriski kā viņus bieži mālē. Taču “Mercury” žūrijas lēmums šai platei piekārt gada labākā britu popmūzikas albuma birku nav pārsūdzams. Bez gaisīgi hipnotiskā “Matilda”, pārējais plates saturs man šķiet pārlieku prognozējams.
80. Benjamin Gibbard – Former Lives
Nekad neesmu slēpis savu sajūsmu par Bendžamina Gibarda daiļradi, jo viņu uzskatu par vienu no talantīgākajiem ASV dziesmu rakstītājiem. Pirmais īstais solo albums Bendžaminam padevies daudz pozitīvāks un dzīvespriecīgāks par ikvienu līdzšinējo “Death Cab For Cutie” ierakstu – tās ir labas un interesantas pārmaiņas!
79. Bill Fay – Life Is People
Ierakstījis divus albumus septiņdesmito sākumā, kuriem vien 2005. gadā seko koverversiju plate, britu dziesminieks Bils Fejs pēkšņi šogad izdeva ceturto albumu, savu pasaules kārtības vērojumu kopsavilkumu! Var just, ka Fejs nav izstāstījis visus stāstus, kas tapuši jau pamatīgā senatnē, jo dziesmu kompozīciju nav ietekmējis neviens aizvadīto 35 gadu muzikālais notikums. Ļoti harmoniska un ļoti prātīga mūzika.
78. Antony and the Johnsons – Cut The World
2011. gada septembra sākumā, divos vakaros Kopenhāgenā ierakstītais koncertalbums atgādina par Entonija Hegartija īpašo muzikālo harizmu un unikalitāti. Piedaloties simfoniskajam orķestrim, Entonijs šķietami izdzied dabas un cilvēces ilgas un cerības. Joprojām fantastiskā līmenī!
77. Band Of Horses – Mirage Rock
Es zinu, ka daudziem “Band Of Horses” “jaunais skanējums” ir sagādājis vilšanos, kaut īsti nesaprotu kāpēc. Dilana, Zepelīnu, “Eagles” un daudzu citu producenta Glina Džounsa vadībā vīri pagriezuši muguru centieniem iekarot pasaules lielākās koncertzālēs, taču turpina rakstīt smeldzīgas dziesmas par dzīvi un mīlestību, ālējoties pie instrumentiem gluži kā pusaudži un brīnišķīgi pavadot laiku!
76. King Charles – LoveBlood
Latvijā īpaši iecienītā britu modernā folkmūziķa Čārlza Kostas debijas albumā šķiet vienā katlā samestas visas dziesmas, kas viņa līdzšinējā karjerā šķitušas nozīmīgas – tas ir pārdrošs solis, jo varētu mūziķim sagādāt problēmas ierakstot nākamos orģinālmūzikas diskus. “LoveBlood” kā vienots albums ir tik haotisks, ka vienā mirklī pat ir iespējams noticēt, ka šāds paņēmiens izmantots speciāli. Nenoliedzmi, Čarlzs māk sarakstīt lipīgus un vienkāršus pantiņus par cēliem iedomu tēliem un sapņu dzīvniekiem! Un par to arī viņu mīlam!
75. The Flaming Lips – The Flaming Lips And Heady Fwends
Ja Veina Koina telefona adrešu grāmatiņā ir visas mūzikas elites kontakti, tad kāpēc tos nelikt lietā un neiesaistīt kārtējā “futūristiskā noizroka” projektā? “The Flaming Lips” psihodēliskais duetu albums vienkopus pulcē “Ke$a”, “Bon Iver”, “Tame Impala”, Džimu Džeimsu, Niku Keivu, “Neon Indian”, pat “Coldplay” Krisu Mārtinu… Kādam vispār vēl ir kādi jautājumi? Muzikāli Oklahomas psihodēliķi pie popdziesmu rakstīšanas joprojām nav atgriezušies – šis ir liels un ļoti interesants troksnis!
74. Adrian Younge – Something About April
No nekurienes, “neo soul” brīnumbērns Adrians Jangs pasaules uzmanības centrā nonāca pirms dažiem gadiem, sarakstot brīnišķīgu skaņu celiņu melni melnajai komēdijai “Black Dynamite”. Bez kompromisiem pastaigājoties pa “soul” mūzikas vēsturi, Jangs beidzot pārsteidz ar lielisku, seksīgu un noslēpumainu debijas albumu. Iedomājies, kas notiktu, ja “Flying Lotus” dzīvotu 70. gadu pašā sākumā un savu mūziku radītu ar dzīvu pavadošo grupu un orķestri! Tas noteikti izklausītos līdzīgi šim albumam!
73. Chromatics – Kill For Love
“Chromatics” pirmo reizi izdzirdēju kulta filmas “Drive” skaņu celiņā – asociācijas ar filmas estētiku un paralēlās realitātes sajūtu, ko varēja gūt to skatoties, daudziem noteikti uzjundīja arī grupas šī gada albums “Kill For Love”. Sapņains disko, kas pavisam noteikti nav paredzēts dejām!
72. Soko – I Thought I Was An Alien
Nav ne jausmas, kāpēc piemīlīgās franču aktrises, feministes un vegānes Soko debijas albums, kopš mūzikas pasaule par šo dāmu uzzināja, bija jāgaida sešus garus gadus. Taču ļoti jauks liekas veids kā Soko beidzot nopietni sevi piesaka mūzikā – ar “Lo-Fi” ierakstu, kurā viņa izkāpusi no koncertos vai demo dzirdētajiem folkmūzikas rāmjiem, izklausoties pēc īsta dabas bērna, Berlīnes ballīšu karalienes un romantiskas pusaudzes vienlaikus.
71. Slagsmalsklubben – The Garage
Tulkojumā no zviedru valodas “Slagsmalsklubben” nozīmē “Cīņas klubs” un tā ir vistiešākā Palunjaka reference. Izsmalcinātākajam Norčepingas elektronikas sekstetam tā ļoti piestāv, jo grupa, it neparko nebēdājot, rotaļājas ar ritmiem un basiem tā, kā neviens cits, savā studijā taisot mūziku, kurai vēl kādus pāris gadus pasaule nebūs gatava. Albuma piektais skaņdarbs “Yrsel 606” ir viens no aizraujošākajiem klubu skaņdarbiem, ko šogad esmu dzirdējis!
70. Sigur Ros – Valtari
Ikviens, kas virspusēji iedziļinājies “Sigur Ros” daiļradē, izteiks viedokli, ka “Valtari” ir atgriešanās atpakaļ tur, kur mūs pameta desmit gadus senais, tautā sauktais “iekavu albums” – ieraksts bez nosaukuma, kura skaņdarbiem nav nosaukumu, skumja un muzikāli nevainojami noslīpēta meditācija… Atskatoties pagātnē, to varētu droši nosaukt par konceptuālāko “Sigur Ros” ierakstu, kāds jebkad bijis, jo tieši ap “iekavu albumu” uzburtā ažiotāža Īslandes dēlus padarīja par vispasaules elitārās popmūzikas klausītāju iemīļotu ansambli. “Valtari” ar grupas meistardarbu kopīgs vien meditatīvais faktors – muzikāli šī ir cita opera, kurā turpināts kultivēt nesenajos “Sigur Ros” albumos dzirdēto klusuma un skaļuma mijiedarbību, ik mirkli no absolūta miera tiecoties pēc eksplozīvas kulminācijas, skanējumā un ritmu zīmējumos atsakoties un atkāpjoties tūkstošiem jūdžu tālumā no “postroka” priekšnoteikumiem. “Valtari”, kā visi pēc “iekavu albuma” tapušie “Sigur Ros” ieraksti, mani emocionāli nepārliecina. Bet tas, laikam, ir pavisam cits stāsts…
69. Elton John vs Pnau – Good Morning To The Night
Pīters Meiza un Nika Litlmora radītās elektro-disko ainavas jau sen nonākušas 21. gadsimta lielpilsētu folklorā, tikai lielākajai daļai joprojām atpazīstami ir šo džentelmeņu darbi, kaut pēc vaiga un nosaukuma viņi šķiet sveši. Pārpildījuši vispasaules radio ēterus ar blakus projekta “Empire Of The Sun” skaņdarbiem, “Pnau” ieguvuši jaunu fanu, seru Eltonu Džonu, kas vīrus ielaidis savā ierakstu fonotēkā un ļāvis ar savu balss celiņu ierakstiem austrāļiem darīt visu, kas viņiem ienāk prātā. Rezultāts ir žanriski atšķirīgu astoņu popdziesmu cikls, kura mūziku no jauna sarakstījuši “Pnau”, vokālās partijas salīmējot no neskaitāmiem leģendāriem Eltona Džona hitiem. Rezultāts ir ļoti tīkams un rotaļīgs disko ieraksts, kura sarežģīto uzbūvi iespējams novērtēt tikai ļoti labi pārzinot Eltona Džona daiļradi!
68. Emeli Sande – Our Version Of Events
Senāk rakstījusi dziesmas “X-Factor” dalībniekiem, bet pērn iesildījusi “Coldplay” pasaules turnejas koncertus, 2012. gada sākumā Emelī Sandē laida klajā savu debijas albumu, kura dziesmas radio viļņos mūs pavadīja visa gada garumā, ieskanoties apbrīnojumā daudzumā arī Londonas olimpisko spēļu atklāšanas un noslēguma cermonijās. Līdz Adeles līmeņa panākumiem Sandē joprojām nogaida, kaut talants šajā dāmā ir pārpārēm (dziesmas “Maybe”, “Suitcase” un “River” ir augstākās klases britu dziesmu rakstīšanas paraugi) un maigais vokāls patīkami atgādina par 90. gadu dīvām “Gabrielle” un “Des’Ree”.
67. Chilly Gonzales – Solo Piano II
Elektro popa producents, kurš brīvajā laikā raksta klavierskaņdarbus? Nav ne jausmas, kā akadēmiskajā vidē tiek uztverti “Chilly Gonzales” vieglie klaviermeldiņi, taču Ķelnē dzīvojošais kanādiešu mūziķis ir viens no retajiem, kas iemācījies klaviermūziku iespaidīgās tirāžās pārdot tiem, kuriem tā principā maz interesē. Maiga un ļoti patīkama mūzika, kurā dzirdamas plašas džeza un Ērika Satī ietekmes. Ceru, ka “Arstarulsmirus” jau štuko, ko iesamplēt šoreiz…
66. Peggy Sue – Peggy Sue Play The Songs Of Scorpio Rising
Latvijā praktiski nepazīstamā Braitonas folkroka grupa “Peggy Sue” šogad veica jauku eksperimentu, savos aranžējumos ierakstot Keneta Angera 1963. gada eksperimentālās īsfilmas “Scorpio Rising” skaņu celiņā izmantotās klasiskās popdziesmas – arī Čārlza “Hit The Road Jack” un Vintona “Blue Velvet”. Interesants piegājiens un brīnišķīgi netīras ļoti pazīstamu dziesmu interpretācijas!
65. Patti Smith – Banga
No visiem vecmeistariem, kas šogad mūs pārsteidza ar jauniem meistarstiķiem, gada labāku skaņuplašu listēs nepelnīti piemirsta Petija Smita, kuras vienpadsmitais albums ir ļoti aizraujoša klausāmviela. Tā tēmu un emociju plašums ir teju bezgalīgs, Smitas sapņiem un atziņām noslēgumā pievienojas arī dievīga Nīla Janga “After The Gold Rush” koverversija!
64. Fiona Apple – The Idler Wheel Is Wiser Than the Driver of the Screw and Whipping Cords Will Serve You More Than Ropes Will Ever Do
Spekulācijas par jaunu Fionas Eplas albumu un tā bezgalīga gaidīšana ASV mūzikas presē ilga vairākus gadus. Visbeidzot jūnijā, aizokeāna “ārtroka” (lai ko tas mūsdienās nozīmētu) karaliene pasaulei beidzot nodeva jaunāko dziesmu krājumu, kurā spoži nodemonstrēja kāpēc šur un tur tieši viņa tiek saukta par svarīgāko dziesminieci 21. gadsimtā, kura ietekmējusi ikvienu daiļā dzimuma dīvu, no Džoannas Ņūsomas līdz Adelei un Florencei! Divu, pat savstarpēji līdzīgu dziesmu jaunajā Eplas albumā nav un katra no tām ir izsmalcināti neatkarīga popdziesma ar nelielām, taču izteiktām džeza nokrāsām!
63. Neil Halstead – Palindrome Hunches
Leģendāro šūgeizeru “Slowdive” dibinātājs un “Mojave 3” līderis Nīls Helsteds, izmantojot savu muzikālo bagāžu un pieredzi, šogad ierakstīja ļoti šarmantu un patīkamu “akustiskā folka” šūpuļdziesmu ciklu. Blakām sēžot Nika Dreika un gaužām jauna Vana Morisona rēgiem, Halsteds nebaidās citēt arī virkni daudz jaunākus “klasiķus” – Heimanu (“Hefner”), Čaildsu (“Gorky’s Zygotic Mynci”) un Mērdoku (“Belle and Sebastian”). Ļoti britiska un ļoti skaista mūzika!
62. Memoryhouse – The Slideshow Effect
Laikos, kad mūzikas izdevniecību loma ar katru mēnesi joprojām kļūst aizvien mazāka, turpinu apbrīnot dažus “veco laiku” leiblus, kas turpina saglabāt graciozu stāju un izdod tikai fantastiskus albumus. ASV, neskaitot dažas ļoti mazas izdevniecības (“Merge”, “Asthmatic Kitty”, “Saddle Creek”), pirmā no izdevniecībām, kuras vārds joprojām garantē atzīstamu kvalitāti ir leģendārie Sietlas izdevēji “Sub Pop”. Lūk, viens no viņu šī gada lielākajiem lepnumiem, Toronto “dream pop” ansambļa “Memoryhouse” debijas albums, kuru daudzi par katru cenu grib nolikt blakām “Beach House” ierakstiem, taču šīs grupas skanējumā mazāk izmantoti skaņu specefekti un akustikas pastiprinātāji. Arī solistes vokāls ir pavisam savādāks. Salīdzināšanai vairāk jādomā “Lavander Diamond” un “Camera Obscura” virzienā!
61. Godspeed You! Black Emperor – ‘Allelujah! Don’t Bend! Ascend!
No vairākiem man pazīstamiem postroka cienītājiem, šogad tā arī neizdevās izvilināt kādu sakarīgu frāzi par žanra klasiķu “GYBE” pirmo albumu desmit gadu laikā. Manuprāt, šis ir lielisks žanra paraugs, ļoti kinematogrāfisks un ļoti episks! Jāpiekodina, ka arī ļoti skaļš…
60. XXYYXX – XXYYXX
Septiņpadsmitgadīgais Floridas pusaudzis Marsels Everets nerada neko jaunu, taču apkārt esošo māk sakārtot apbrīnojami prātīgā secībā. Paātrināt vecu “R&B” hitu vokālu semplus viņam iemācījis Džeimss Bleiks, sintezatorus viņš aizņēmies no “Flying Lotus” albuma “Los Angeles”, emocionālo lādiņu no “Salem” un “Crystal Castles”… Taču šāds salikums ir ausij ļoti tīkams un “XXYYXX” debijas albums ir viens no labākajiem “nākotnes deju mūzikas” paraugiem kāds šogad dzirdēts!
59. Dylan Mondegreen – Dylan Mondegreen
Dilans Mondgrīns jeb īstajā vārdā Borge Sildness ir viens no Norvēģijas rūpīgāk glabātajiem noslēpumiem. Ne tik gļēvs kā Jenss Lekmans un nebūt ne tik uzpūtīgs kā “Kings Of Convenience”, Mondgrīns turpina minēto skandināvu iesākto darbu, stīgu un pūšaminstrumentu pavadījumā dziedāt pamuļķas, bet gaužām skaistas dziesmas par pavasari un mīlestību. Šogad vispirms iepazinos ar Mondgrīna trīs gadus seno plati “The World Spins On”, kas no šī albuma atšķiras vienīgi ar vēl naivāku muzikālo attieksmi!
58. Boy Friend – Egyptian Wrinkle
Pirms kādiem pieciem gadiem skotu gotiskā “dream pop” leģendas “Cocteau Twins” bija gatavi apvienoties, taču izziņotos koncertus pēkšņi atcēla un jaunas runas par grupas atgriešanos uz skatuves nav dzirdētas… Divu jaunu dāmu, Kristas un Sāras, radītais projekts “Boy Friend” ir mīlestības vēstule minētajām leģendām, kaut pavadījumā nesadzirdēsi nevienu “dzīvu” instrumentu! Ļoti melodiska raganu mūzika!
57. Scott Bradlee – Mashups By Candlelight
Lai arī Skotam Bredlijam ir tikai 200 sekotāju tviterī, viņam ir labas un amizantas idejas, kuras nogaida, lai tiktu sadzirdētas – ar tām vari plašāk iepazīties viņa “bandcamp” lapā. Bet reizi nedēļā Skots spēlē klavieres diezgan šikā Ņujorkas restorānā “Robert” no kura paveras skaists skats centrālparka virzienā. Tieši tur Bradlijs ierakstījis šo albumu (ja labi ieklausās, katra skaņdarba finālā labi saklausāmas pusdienotāju čalas un trauku šķindoņa), kurā gluži kā “mashup” producents viņš jauc dažādas populāras dziesmas, savienojot tās kopā brīvās un ļoti labi saprotamās improvizācijās. Kopā ar klasiskām tēmām sajaukti visi šī gada populārākie radio hiti, radot ļoti asprātīgu un saldu melodiju popūriju! Skotam vietu topā piešķiru par lieliskām idejām, par pianista tehniku drīkstam strīdēties!
56. Badly Drawn Boy – Being Flynn OST
Apbrīnojami ātri no britu mūzikas “augstākās sabiedrības” izmestais Deimons Gaufs, joprojām raksta mūziku un joprojām tā ir ļoti patīkama. No “Badly Drawn Boy” agrīnajiem ierakstiem, šodien vien izceltu mūziku spēlfilmai “About A Boy”, pēc tāda paša nosaukuma Nika Hornbija romāna. “About A Boy” un “Being Flyn” vienojošais elements ir režisors Pols Veics pēc kura aicinājuma Gaufs atkal atgriezies kino komponista lomā, šoreiz rakstot un spēlējot pavadījumu stāstam par tēva un dēla attiecībām. Jaukas dziesmas un jauka instrumentālā mūzika, nemainīgā Gaufa rokrakstā. Filmu neesmu redzējis.
55. Loudon Wainwright III – Older Than My Old Man Now
Mūsu pusē pazīstams galvenokārt kā Martas un Rufusa tētis, Kanādas klasiķis Laudons Veinvraits savā divdesmit otrajā albumā savedis beidzot studijā visu savu ģimeni. Gan atskārsme, ka pārdzīvojis savu tēvu, gan sievas Keitas nesenais zaudējums daudz pasaka priekšā par šeit atrodamajiem “dzīves jēgas” meklējumiem, šo padarot par savdabīgu “šķiršanās” ierakstu! Duets ar Rufusu “The Days That We Die” ir emocionālākā dziesma, kādu šogad esmu dzirdējis!
54. Nas – Life Is Good
Atklāsme, ka vārsmas par uzaugšanu “rajonā” un ielās novēroto nav vienīgais par ko var runāt savos skaņdarbos, lielu daļu aizokeāna populārāko reperu nekad nepiemeklē. Taču tad, kad tas notiek, parasti visi ir sajūsmā, un tieši to arī varu teikt par šo plati, kurā viens no leģendārākajiem dzīvi esošajiem rīmju meistariem dalās savās pārdomās par pusmūžu, šķiršanos un bērnu audzināšanu. Plate ir fantastiski noproducēta (to galu galā spodrinājuši visi austrumkrasta talantīgākie skaņu inženieri) un automātiski ievietojama starp labākajiem albumiem gan paša “Nas”, gan visā hiphopa vēsturē. Šis arī pēdējais albums, kurā dzirdams Eimijas Vainhausas orģināli ierakstītais vokāls!
53. Patrick Wolf – Sundark and Riverlight
Nevienam Patrika Volfa cienītājam “Sundark and Riverlight” dzirdamais nav kaut kas jauns. Savdabīgajā “lielāko hitu” kolekcijā, Volfs no jauna ierakstījis dažas no karjeras zīmīgākajām dziesmām, speciāli atsakoties no allaž savā mūzikā izmantotajiem elektronikas “specefektiem”. Askētiski, vijoles, klavieru un dažu citu instrumentu pavadībā, Volfs, šķiet, šoreiz dzied speciāli katram klausītājam! Dzied bezmaz kā labākāis draugs, sēžot pie kamīna, uzburot brīnišķīgas atmiņas par brīnišķīgiem laikiem!
52. Jake Bugg – Jake Bugg
Reizi pa reizei (lasīt – vismaz reizi trijos gados) Noelam Glaheram vajag oficiāli paziņot, ka Lielbritānijā beidzot piedzimis patiesi talantīgs jauns mūziķis. Šogad šādu godu nopelnīja Džeiks Bags, kurš Galaheru iesildīja koncertos un ieguva atzinīgus vārdus no visas britu industrijas. Tiktāl viss ir normas robežās, taču mulsina, ka Baga muzikālās itekmes šķiet ļoti ne-britiskas un vecišķas. Sajaucot folku ar pirmatnējo rokenrolu un nebaidoties vietām pat kopēt agrīno Dilanu, astoņpadsmitgadīgais Bags sevi mūzikā piesaka ar lielu pompu! Noteikti gaidīsim turpinājumu!
51. Django Django – Django Django
“Django Django” skaņu inženiera un ideju autora Devida Maklīna brālis Džons reiz spēlēja Skotijas svarīgākajā elektroniskās popmūzikas grupā “The Beta Band” – “Django Django” droši varam saukt par “The Beta Band” ideju turpinātājiem gan melodijās, gan arī mūzikas kopskaņā! Iepriecina fakts, ka melodisko un pozitīvo dziesmu pavadībā vienmēr kājas pašas sāk kustēties deju soļos! Apbēdina tas, ka šis albums neiguva šī gada “Mercury” balvu, jo grupas nākotnes ambīcijām akūti nepieciešams “supergrupas” statuss!
Kā gada laikā iespējams izvērtēt vairāk kā 500 albumus? Vai pietiek laika, lai tos visus noklausītos vairāk kā vienu reizi (vai arī tiešām pietiek tikai ar vienu reizi, lai uzreiz varētu saprast, cik attiecīgais albums labs/slikts)?
Pirmdienās jānoklausās ap 10 jauniem albumiem. Tad pērējo nedēļu var klausīties visu, ko gribas dzirdēt atkārtoti, vai kaut ko senāku.
No mana divdesmitnieka Tavā otrajā piecdesmitniekā atradu tikai Muse, Alt-J un Soko. Jādomā, ka kāda daļa no pārējiem būs otrā pusē.
Kā arī – uz mazu brīdi šogad bija ķecerīga doma uztaisīt arī kādu antitopu, kurā būtu atrodama Emeli Sande, grupas Train un Maroon 5…
Gadskārtējais paldies, Tom! Interesanti un informatīvi, kā jau parasti.
Jā, un Tu neesi vienīgais, kam tāda asociācija par Cat Power vāciņu. Nezinu, bet grūti noticēt, ka tas nav apzināts gājiens.
Cheers!
Par Jake Bugg īstenība ļoti šaubos vai tur būs turpinājums!
Interesanti, kapēc Kendricka Good Kid Mad City nav šajā atskaitē, man personīgi likās tīri sakarīgs ieraksts.