Gada atskaite 2012: Albumi, 2. daļa

Šī ir 2. daļa. 1. daļa ir šeit.

50. Jack White – Blunderbuss
050
Ja kādam tas nebija skaidrs līdz šim, tad 2012. gadā domājams to beidzot saprata visi – nav svarīgi ar kādu nosaukumu tiek parakstīts kārtējais Džeka Veita meistardarbs, tas kā vienmēr atbilst visiem kvalitātes standartiem, ko cilvēki gaida no eksplozīva rokmūzikas albuma. Vaita gadījumā tas izklausās moderni, vienlaikus uzsverot arī vēstures vērtības. No šī gada viņam vairs nav vajadzīgi citi cilvēki un citi nosaukumi – Džeks Vaits ir atbrīvojies no visiem pagātnes grēkiem un turpina stalti spēlēt elektrisko ģitāru gluži kā pats nelabais!

49. Chad Valley – Young Hunger
049
Pirms gada Oksfordas producenta Hugo Manuela debijas mini platīti ierindoju topa 76. vietā. Šogad sekoja “Chad Valley” pirmais ilgspēlējošais disks, kurā “chill wave” žanra nosacījumus Manuels lēnām sapludina ar disko estētiku. “Young Hunger” krāsainu padara arī plašs viesmūziķu klāsts – “Twin Shadow”, “Glasser”, “El Perro Del Mar”, “Totally Enormous Extinct Dinosaurs”, u.c.

48. Alabama Shakes – Boys & Girls
048
Britānija Hovarda un Alabamas “Alabama Shakes” ir viens no gada patīkamākajiem pārsteigumiem. Pat ja pirmajā mirklī grupas grāvēji izklausās pēc centieniem ar daudz vecmodīgāku izteiksmi ielekt “Kings Of Leon” vilcienā, mirklī, kad klausītājs uzzina, ka patiesībā klausās dāmas balsi, visi noteikumi ir mainījušies! Āķīgas soulmūzikas un roka krustojuma dziesmas, vecmodīga mūzikas produkcija. Ar “Alabama Shakes” viss ir vislabākajā kārtībā!

47. Tiga – Non Stop
047
Nekad neesmu slēpis sajūsmu par Monreālas elektro ķēniņu Tigu Džeimsu Sontāgu un to negrasos darīt arī šoreiz, gada “dīdžejmiksa” titulu piešķirot “Tiga” pirmajam kompaktdiskā izdotajam setam septiņu gada laikā. Miksējot virkni nekad nepublicētus personīgos skaņdarbus ar sava leibla “Turbo Recordings” nākotnes “relīzēm”, “Tiga” radījis aizraujošu skaņu celiņu diskotēkai, kuras norises laiks un vieta mērāma plašā diapazonā – no 90. gadu nogales Austrumberlīnes līdz mūsdienu Ņujorkai.

46. Library Tapes – Sun Peeking Through
046
Zviedrijas jaunais komponists un producents Dāvids Venngrēns pirms gada apciemoja arī Durbē notiekošo festivālu “Zemlika”. Pavisam nesaistīti ar šo faktu, pavisam netīšām vēlā vasaras pēcpusdienā uzdūros šim albumam un acu mirklī tas savaldzināja ar ļoti pārdomātu mūzikas raksturu. “Sun Peeking Through” izpildījumā piedalās čells, vijole un klavieres, mirkļiem sajaucoties kopīga skaņas masā un iegūstot formu, ko joprojām popmūzikā sauc par “ambient”. Taču tieši “ambient” noskaņu “palagu” mijiedarbība ar skaidrām melodijām, tieši tādās devās kā šeit, ir “Sun Peeking Through” veiksmes elements. Albums vēl lielākam mieram!

45. Leonard Cohen – Old Ideas
045
Kopš 2008. gadā (pēc 15 gadu pauzes) atsākās Leonarda Koena ceļojums pa pasaules prestižākajām koncertzālēm, daudz tika runāts par jaunu meistara albumu. Līdz tādam gan bija jānogaida pat ilgāk kā sākotnēji cerēts, taču mirklī, kad vinilu atskaņotāja adatiņa pirmo reizi saskarās ar “Old Ideas” ievadskaņdarbu “Going Home”, bija skaidrs, ka gaidīšana attaisnojusies! Kopā ar personīgās “nebeidzamās turnejas” šī brīža pavadošā sastāva pavadījumu, Koens, gandrīz vai čukstot, nodeklamē desmit dzejoļus par mīlu, laiku un sliktiem laikapstākļiem. Grūti viņam nepiekrist, ka tieši šīs lietas ir vienīgās par kurām vispār ir vērts satraukties!

44. Halls – Ark
044
“The XX” un Džeimsa Bleika modernās elektro-gotikas iedrošināts, jaunais Londonas producents Sems Hovards jeb “Halls” šogad atrada pats savu balsi, dziedot skumjus dziedājumus un ritmu struktūru uzticot “IDM” stilistikā veidotām perkusijām, kuras akustiski ambientā veidā izspēlē “dubstep” raksturīgus ritmu zīmējumus. Un šāds paņēmiens, manuprāt, nekur citur šogad nebija novērojams!

43. Frank Ocean – Channel Orange
043
“Priekš kam redzēt pasauli, ja tev pieder pludmale?”, retoriski vaicā Frenks Oušens, uzburot mums visspilgtākās Losandželosas bagāto pusaudžu dzīves ainiņas, kādas jebkad dzirdētas populārajā mūzikā. Frenks, kopā ar “OFWGKTA”, jau apbraukājis pasauli un savam vārdam, kā solo mākslinieks, jau ar pirmajiem demo pievērsis tik lielu uzmanību, ka debijas albumam atliktu vien nedaudz uzfrišināt jau fiksētas idejas (Oušena vizītkarte līdz šim bija “indie” mūzikas samplēšana dziesmu pavadījumos). Tā vietā Frenks piedāvā gandrīz stundu garu orģinālmūzikas stāstu par bagātu bērnu ikdienu, kas arī ir galvenais Oušena romantisko ilgu katalizators. Nav ne vainas dzīvei pludmalē, bet kāpēc nepamet dīvainā sajūta, ka īstā dzīve un laime atrodama kaut kur citur? Tas Frenkam jānoskaidro caur brīnišķīgām “soul” balādēm un mums ir dikti paveicies, ka drīkstam tam visam sekot līdzi, klausoties. Pirms gada par Džeimiju Vūnu rakstīju, ka viņš ir tikai soļa attālumā, lai kļūtu par masu “R&B” produktu, taču klausoties Oušenā šādas domas pat nenāk prātā. Ar lielisku producenta darbu, teicamu izpildījumu un nevainojamu tematiku, Frenks pārkāpis pāri mums zināmu žanru robežām un radījis jaunu standartu pēc kura turpmāk tiks vērtēti gan visi viņa paša albumi, gan jauni izpildītāji, kurus viņš ietekmēs!

42. Air – Le Voyage Dans La Lune
042
Kad “Air” raksta mūziku kino filmai, pašu filmu viņi neskatās, vien ļauj plūst muzikālajām idejām, kuras vēlāk kāds, kuram galīgi nav ko darīt, var salīmēt kopā ar ekrāna redzamo. Ja šādi pieiet nopietnajam kino mūzikas procesam, tad var gluži netīšām gadīties kā Sofijas Kopolas un “Virgin Suicides” gadījumā, kad no “Air” sarakstītās filmas mūzikas, kino lentē dzirdamas vien dažas minūtes. Arī fakts, ka Žorža Meljesa mēmā kino meistardarbs “Ceļojums uz mēnesi” ilgst tikai 14 minūtes, nav traucējis “Air” filmai sarakstīt divtik garu muzikālo materiālu. Taču rezultātā tie fragmenti, kas uzmontēti filmai, lieliski sasaucas ar ekrānā redzamo, bet muzikāli “Air” ir tik konceptuāli un precīzi, kādi nav bijuši ļoti ilgu laiku!

41. Norah Jones – Little Broken Hearts
041
Kādu rītu Nora Džounsa pamodās un saprata, ka viņas sirds ir salauzta. Braiena Džozefa Bērtona (“Dj Dangermouse”) uzraudzībā, sirdsēsti pārtapa dziesmās un dziesmas satikās šajā albumā. Ja priekšnojauta teica, ka Bērtons Džounsas mūzikai piešķirs tur nekad neesošo “grūvu”, tad priekšnojauta kļūdījās. Bet ne līdz galam. Ritmam, kā atsevišķai detaļai šeit ir lielāka loma kā ikvienā citā dziedātājas albumā, taču šis joprojām nav ieraksts, kas domāts dejām – tas visbiežāk skanēs nesteidzīgās kafejnīcās un guļamistabās, lietainos brīvdienu rītos.

40. Sun Airway – Soft Fall
040
Filadelfijas duets “Sun Airway” šogad salika kopā visas psihodēliskās popmūzikas idejas, kas ASV virmojušas aizvadīto desmit gadu laikā, un pierādīja, ka lielisku, ambiciozu un krāsainu ierakstu ir iespējams veikt arī bez Deiva Frīdmana līdzdalības. Pie tam, “Soft Fall” galīgi nekoncentrējas uz psihodēlisko rokmūziku, daudz lielāku uzmanību pievēršot deju mūzikas bītiem. “MGMT”, “Animal Collective”, “The Flaming Lips”… Ja šādi turpināsies, tad “Sun Airway” droši pievienosies minētajiem vārdiem atpazīstamībā un muzikālajās kvalitātēs.

39. Jason Lytle – Dept. Of Disappearance
039
Šogad Džeisons Laitls atkal festivālos muzicēja ar nosaukumu “Grandaddy”, taču, lai arī “Dept. Of Disappearance” izklausās pēc desmit gadus atpakaļ ierakstīta “Grandaddy” albuma, tas atkal parakstīts ar paša Laitla iniciāļiem. Ļoti melodiskas un skumjas dziesmas par Laitla iedomu tēliem – jā, par šo albumu varu pateikt tikai to pašu ko par citiem Džeisona un “Grandaddy” ierakstiem. Ja patīk kaut viens no tiem, patiks šis un visi pārējie!

38. Guillemots – Hello Land!
038
Šī gada sākumā “Guillemots” nāca klajā ar skaļu paziņojumu, ka laidīs klajā veselus četrus albumus, kas gada beigās tiks apkopoti. Kā tas dažreiz ar Faifa Dendžerfīlda idejām gadās, no kvadraloģijas esam pagaidām dzirdējuši tikai vienu albumu un diemžēl nekur vēl pagaidām neesmu dzirdējis kādu pieminam, ka šis ir viens no labākajiem “Guillemots” albumiem, kāds jebkad ir eksistējis. Tā neprognozējamā daba un liriskās melodijas, kā arī daudzpusīgais instrumentu pielietojums aranžējumos (atgādināšu, ka Dendžerfīldam ir akadēmiska komponista izglītība), atgādina to pašu sapņaino mūzikas pasauli, kuru uzbūra grupas debijas albums “Through The Windowpane”.

37. Lavender Diamond – Incorruptible Heart
037
Tapis un gaidīts piecus gadus, Bekijas Starkas un “Lavender Diamond” jaunais dziesmu albums ir gluži kā jauna iepazīšanās ar sen nesatiktu draugu. Starka ar kolēģiem atkāpusies pavisam tālu no folkmūzikas, “dream pop” un atmosfēriskas popmūzikas virzienā. Galvenais instruments joprojām ir Starkas vokāls, kurš brīžiem šeit atgādina pavisam jaunu un naivu Keitu Bušu!

36. Gonjasufi – MU.ZZ.LE
036
2012. gada jaunā mūzika reti atstāja iespaidu, ka dzirdamais ir kaut kas absolūti jauns, ko iepriekš cilvēka auss vēl nekad nav dzirdējusi. Taču daži ieraksti šādu sajūtu kaut uz mirkli deva. Piemēram, šis, jogas skolotāja “Gonjasufi” šī gada orģinālmūzikas albums, ko atkal klajā laida ierakstu kompānija “Warp”. Klausoties “MU.ZZ.LE”, ik reizi ir sajūta, ka Sufī stājies nopietnos kontaktos ar citām pasaulēm, bet savās atklāsmēs cenšas ar mums dalīties ļoti savdabīgā veidā. Ļoti aizraujoša un nepieradināta mūzika!

35. Fog – Transparent Mirror
035
Reiz par “Fog” sauca dīvainu ansambli, kas ierakstu kompānijas “Ninja Tune” pasapārnē izdeva četrus lieliskus albumus un beidza eksistēt 2008. gadā. Eksistences beigu izziņošana nenotika īpaši skaļi, tāpēc domāju, ka daudzi šogad pievērsa uzmanību šim diskam, kuram ar Minesotas “Fog” nav nekāda sakara. Šis ir nezināmas izcelsmes komponists, kas ilgu laiku pavadījis Dienvidkorejā un tur sajutis vēlmi sākt veidot skaņu ainavas, kurās postroka tradīcijas sajaucis kopā ar elektronisko mūziku. Ar veco “Fog” šim nav nekāda sakara, taču albumam galīgi nav nekādas vainas. Tieši pretēji – šī ir skaistākā “noskaņu mūzika”, ko man šogad gadījās dzirdēt!

34. Flying Lotus – Until The Quiet Comes
034
Tad, kad jaunajā Stīvena Elisona albumā pienāk “klusās vietas”, rodas sajūta, ka tulīt klausītājs tiks iešūpots vieglos džeza vai bosanova ritmos, taču tas nenotiek. Joprojām bēgot no sava rokraksta kopētājiem, Elisons jau atkal dzirdamos ritmus sapiņķerējis lielā kamolā, vien pats sev zināmā secībā. “Until The Quiet Comes” kompozīcijās saklausāmi vairāki skaņu slāņi, kas “Flying Lotus” eksperimentus, iespējams, padara daudz uztveramākus plašākam klausītāju daudzumam. Šo albumu būtu ļoti interesanti noklausīties arī tam atņemot visas ritma partijas!

33. Crystal Castles – (III)
033
Kādreiz “Crystal Castles” mūziku visspilgtāk raksturoja ritma un veco 90. gadu sākuma dotrspēļu “midi” melodijas. No šādiem priekšnoteikumiem Ītana Kāsa un Alises Glāsas duets jau sen atteicies, tagad priekšplānā izvirzot noslīpētu un gudru muzikālo kopskaņu, kurā katram elementam ir sava noteikta vieta un atrašanās jēga. Grupas trešais albums ir “apokaliptiska ātombumba”, kurā daudz lielāku lomu kā agrāk spēlē melodijas, lēnām sākot “Crystal Castles” padarīt par jaunās pasaules svarīgāko elektroniskās mūzikas ansambli.

32. Bat For Lashes – The Haunted Man
032
Kaut kas Natašas Kānas balsī atgādina solistes, kuru mūzika skan pusmūža strādnieku radiostacijās – abas Sāras (Braitmenu un Maklaklanu), Belindu Kārlailu, Toriju Eimosu… Tikai pēc tam, šur un tur var atrast līdzības ar Bušu vai Bjorku, ko pati Kāna sauc par saviem galvenajiem iedvesmas avotiem. Taču muzikāli Kāna beidzot ir augusi un, lai arī man īsti nesimpatizēja viņas pirmie divi albumi, “The Haunted Man” ar interesi noklausījos vairākkārt. Salīdzinot ar “Bat For Lashes” agrīnajiem darbiem, dziesmas un skaņas produkcija ir kļuvušas aizraujošākas un neprognozējamas. Albumam, manuprāt, ir arī viens no gada labākajiem noformējumiem (šeit noteikti jāpiemin arī “Two Door Cinema Club” vāciņš albumam “Beacon”, kas simtniekā neiekļuvā)!

31. Of Montreal – Paralytic Stalks
031
Plaši nenovērtēts, taču ambīcijās un skanējumā absolūti iespaidīgs. Tāds ir Kevina Bārnsa utopiskā psihodēlijas orķestra “Of Montreal” vienpadsmitais albums, kurš klausītāju nelaiž vaļā, sagūstot trokšņos un melodijās, no pirmās līdz pēdējai sekundei! Šo esmu gatavs atkārtoti klausīties ik mirkli, kad vien kāds to piedāvā!

30. The Shins – Port Of Morrow
020jpg
It īpaši okeāna otrā krastā, Džeimsa Mērsera un “The Shins” vārdi komentārus vairs neprasa. Lai arī Mērsers ar katru gadu aizvien vairāk tiek gaidīts arī Eiropas rokfestivālos, “Port Of Morrow” ir pirmais “The Shins” albums, kurš runā starptautiski saprotamā mūzikas valodā. Dziesmām ir atmiņā paliekoši piedziedājumi, tās ir izgreznotas ar neskaitāmām interesantām skaņu niansēm un kopīgājā tematikā dominē saulains un vasarīgs garstāvoklis!

29. Bonnie ‘Prince’ Billy & Trembling Bells – The Marble Downs
029
Vila Oldhema duetu krājumiem šogad pievienojās vēlviens, ļoti jauks modernās folkmūzikas paraugs. Kopā ar Glāzgovas eksperimentālajiem folkeriem “Trembling Bells”, jo īpaši duetā ar grupas solisti Lavīniju Blekvolu, Oldhems apdzied savus iedomu radus, dievu un apokalipsi!

28. The Very Best – MTMTMK
028
Sekojot teicamajam 2009. gada debijas albumam “Warm Heart Of Africa”, šogad Londonas producents “Radioclit” un Malavi dziesminieks Esaus Mvamvaja atkal ierakstīja jaunu orģināldziesmu deju mūzikas albumu, kura tapšanā iesaistīja gan Āfrikas leģendas Bābu Mālu un “Amadou & Mariam”, gan rietumpasaules papildspēkus – Bruno Marsu, Tajo Krūzu un “K’Naan”. Rezultāts – vēlviens ultra moderns popmūzikas albums, kas apvieno dažādas kultūras vienotā deju solī!

27. Team Me – To The Treetops!
027
“Team Me”, ļoti iespējams, ir pats labākais, kas noticis ar Norvēģijas popmūziku kopš “Royksopp” parādīšanās. Netīšām savācis kopā dažus draugus, liels Sufjana Stīvensa un Patrika Volfa fans Mariuss Hāgens, ātrā tempā novinnēja visus Norvēģijas svarīgākos jauno grupu konkursus, vienas dienas laikā kļūstot par vietējo sensāciju. Hāgens demonstrē fantastiskas zināšanas ASV neatkarīgajā mūzikā un, daudz citējot minētos elkus, jauc robežas starp klasisko un elektronisko, folklorizēto un futūristisko. Pāri visam, “To The Treetops!” dzirdama pārgalvīga jaunības dzirksts, aizrautība un ticība visam labajam. Mūsdienu Norvēģijā tam varbūt ir daudz svarīgāka nozīme kā pie mums, taču nevar noliegt, ka “To The Treetops!” ir sensacionāli labs debijas albums!

26. Sufjan Stevens – Silver & Gold
026
Leģenda vēsta, ka Stīvensa kungs katru gadu draugiem dāvina jaunu kompaktdisku ar Ziemassvētku dziesmām un reizi piecos gados visu sastrādāto apkopo svētku superalbumā. Nevaru spriest par citiem diskiem, taču 2008. gada “Songs For Christmas Vol. 8”, kurš togad negaidīti noklīda internetā, skan pavisam savādāk, kā tā versija, kas visiem pieejama jaunākajā Stīvensa “svētku” antaloģijā. Lai kā arī tā būtu tapusi, šo visu klausoties, no Stīvensa vēriena un muzikāli hameleoniskās dabas pa ādu sāk “skriet skudriņas”, acu mirklī gribas pamest visu iesākto un uz karstām pēdām atsākt svinēt Ziemassvētkus! Katrs no pieciem “jaunajiem” svētku albumiem ir atšķirīgs gan skanējumā, gan noskaņā, gan arī tiek izpildīts ar citiem “instrumentiem”!

25. Of Monsters And Men – My Head Is An Animal
025
Diez vai kāds noticētu, ka “īsto 21. gadsimta folka revolūciju” aizsāks sievietes un vīrieša dialogs, kuru piedāvās ansamblis no Īslandes. Nē, šis gods jau sen bija uzticēts “Mumford & Sons” par kuru jaunāko veikumu atļaušos neizteikties… No sirds iepriecina fakts, ka “Of Monsters And Men” bez visiem labi zināmās “Little Talks” vēl ir kaudze ar citām lieliskām dziesmām, kurām visām var dungot līdz. Bet albums kā veselums, turas kopā absolūti brīnišķīgi! Ticu, ka daudzi, grupas pēkšņās popularitātes dēļ, šo nemaz nav noklausījušies, tāpēc iesaku šo kļūdu ar steigu labot!

24. Miike Snow – Happy To You
024
Ikviens producents, ja to lūgsim novērtēt “Miike Snow” svaigāko albumu, “Happy To You” ieliks apaļu desmitnieku. Šis ir visā garumā pārdomāts un meistarīgi uzbūvēts modernās elektroniskās popmūzikas brīnumdarbs, kurā poproka melodijas teicami apvienotas ar aizraujošu elektronisko deju mūziku! Kāpēc albumam izpalika lieli starptautiski panākumi, ir labs jautājums!

23. Niki & The Dove – Instinct
023
Nav svarīgāka notikuma Zviedrijas 21. gadsimta mūzikas vēsturē par “The Knife” 2003. gada albuma “Deep Cuts” klajā nākšanu. Viens ieraksts sagrieza ar kājām ne tikai elektroniskās mūzikas pasauli, bet sāka aši mainīt noteikumus Zviedrijas iekšienē, galvenokārt muzikālo ideju lidojuma un dāmu dziedāšanas manieres sakarā. “Niki & The Dove” ir viens no “The Knife” kloniem, kas lieliski plašākai publikai paskaidro Gēteborgas dueta idejas, tās ievietojot ritmos, kurus vieglāk sagremot, un dziesmās, kuras vieglāk atcerēties pēc vienas noklausīšanās reizes. Taču “Niki & The Dove” izdevies pārspēt jebkādas cerības, jo viņu debijas albums “Instinct” ir brīnišķīga modernā popmūzika pati par sevi. Ar katru minūti albums aizvien vairāk tuvojas kulminācijai, līdz uzsprāgst meditatīvajā deviņu minūšu reiva opusā “Under The Bridges”. Starp citu, “The Knife” izdos pirmo studijas albumu septiņu gadu laikā 2013. gada aprīlī…

22. Melingo – Corazon Y Hueso
022
Reiz Daniels Melingo bija Argentīnā plaši atpazīstams rokmūziķis. Taču pienāca laiks, kad elektrisko ģitāru nomainīja akustiskā un tai, savukārt, pievienojās akordeons. Jau labu laiku Melingo mūzika tiek klasificēta kā “tango” – taču velnišķās balss īpašnieka pa pusei norunātajos, pa pusei nodziedātos dzejoļos joprojām jūtamas ietekmes no pavisam citas mūzikālās pieredzes, kas “Corazon Y Hueso” padara par vienu no interesantākajiem “pasaules mūzikas” ierakstiem daudzu gadu garumā!

21. Four Tet – Pink
021
Slikts “Four Tet” albums ir tikpat neiespējama parādība kā neizpārdots Vestarda Šimkusa koncerts. Apvienojot četras divpadsmit collu skaņu plates, kas limitētā metienā bija pieejamas pirms to apvienošanas vienā veselumā, “Pink” ir moderns un ļoti labs “Four Tet” albums. Kjerans Hebdens joprojām meklē nepieradinātu ritmu absolūtu harmoniju ar smeldzīgām melodiju tēmām. …un joprojām nonāk pie sensacionāliem atklājumiem!