100 – 91, 90 – 81, 80 – 71, 70 – 61, 60 – 51, 50 – 41, 40 -31
30. Marika Hackman – That Iron Taste
Lai arī šīs mini platītes garums ir nieka 22 minūtes, nevarēju noturēties to neievietot starp gada labākajiem ierakstiem. Pa ilgiem laikiem britu mūzikā debitējusi dāma ar īpašu rokrakstu un īpašu balsi, kuru ir ļoti patīkami klausīties. Marikas eksperimentālo folkdziesmu skanējumu pieslīpēt palīdzējis “Alt-J” dalībnieks Čārlijs Endrjū – abiem kopā viņiem izdevies radīt mazu revolūcijas pieteikumu britu folka scēnā! Gaidīsim rezultātus!
29. Disclosure – Settle
Atzīšos, ka ir grūti “Settle” vērtēt kā vienotu audio darbu, “Disclosure” debiju vairāk uztveru kā 13 neatkarīgus deju skaņdarbus, kurus visus kā vienu lieliski izmantot lielākās un mazākās ballītēs. Flirtējot ar 90. gadu sākuma reiva estētiku, brāļi Lorensi parādījuši jaunu virzienu attīstībā iestrēgušajai britu klubu mūzikas skatuvei un tagad paši no malas varēs noraudzīties pie kā “Settle” radītās tendences pasauli novedīs!
28. Arcade Fire – Reflektor
Radošās nometnēs (lasīt – ierobežotā un iepriekš noteiktā laika posmā) sarakstīti albumi ekonomē grupu tik dārgo laiku, taču reti tie spēj mēroties ar darbiem, kas radušos daudz “dabīgākos” apstākļos. Uzskatu, ka arī “LCD Soundsystem” Džeimsa Mērfija piesaiste nav attaisnojusies – ar Ouvena Paleta stīgu aranžējumiem, “Neon Bible” un “The Suburbs” Monreālas supergrupa bija jau sasniegusi episku stadionu skaņu, bet, iejaucoties Mērfijam, vairs netiek pievērsta uzmanība kopskaņai, bet sīkām detaļām, kas “Arcade Fire” mūzikā nešķiet būtiskas. Kaitina arī paņēmiens katrā dziesmā atkārtot vienus un tos pašus vārdus uz riņķi, ik pa laikam pamainot kāda vārda locījumu un tā mainot teksta jēgu. Un kāpēc dubultalbums? Kā tieši konceptuāli atšķirais pirmais un otrais “Reflektor” disks? “Reflektor” atrodamas dažas patiešām lieliskas dziesmas, bet uz iepriekšējo trīs “Arcade Fire” šedevru fona, šis diemžēl gada albuma vietā izklausās pēc sasteigta haosa.
27. No Ceremony/// – No Ceremony///
Tā šķiet ir jaunā britu mūzikas tendence – izklausīties pēc Skandināvijas izpildītājiem. Visprecīzāk būtu teikt, ka “No Ceremony///” spēlē popsīgu industriālu deju mūziku, kurai raksturīga ziemeļnieciska atsvešinātības sajūta un smeldzīgas melodijas. Taču lielākā mančestriešu debijas vērtība ir tā, ka viņiem izdevies no dažādām muzikālām ietekmēm izveidot kaut ko vēl iepriekš nedzirdētu – diezgan dīvainu, bet ausīm ļoti patīkamu.
26. Four Tet – Beautiful Rewind
Kjerana Hebdena spēja saglabāt sev raksturīgu rokrakstu, tanī pat laikā meklējot jaunus muzikālus piedzīvojumus, ir bezgala apskaužama. Pēdējā laikā aizrāvies ar minimālo tehno, šajā albumā atgriezies nedaudz arī pie hiphopa apspēlēšanas, Hebdens šogad radījis vēlvienu karjeras meistardarbu.
25. Adam Green & Binki Shapiro – Adam Green & Binki Shapiro
Pa gadu jau aizmirsies kas īsti bija Binkī Šapīro, taču “Moldy Peaches” Grīna un jaunās dziedones duetu albums joprojām šķiet absolūti brīnišķīgs! Romantiskas dziesmas, kas varētu būt gan sarakstītas, gan ierakstītas, jebkurā desmitgadē kopš sešdesmitajiem, taču tieši 2013. gadā tās skan ļoti īpaši, jo šādu skanējumu spēj panākt vien retais!
24. Vinicio Capossela – Rebetiko Gymnastas
Kaposella ir itāļu dziesminieks, kurš sen jau ir pārņemts ar domu, ka patiesībā ir Toma Veita reinkarnācija vecajā pasaulē. Taču šajā albumā Kaposella viltojis grieķu tautas mūziku “rebetiko”, pārvēršot grieķiskos aranžējumos lielu daļu savas daiļrades labākās dziesmas. Viltotiem pasaules mūzikas albumiem bieži piemīt īpašs šarms un šis ieraksts nav izņēmums!
23. Phosphorescent – Muchacho
Metjū Hauka orķestris “Phosphorescent” vēl pirms dažiem gadiem izklausījās kā vienkārša folkroka grupa, taču šī gada albums “Muchacho” ir visu sagriezis kājām gaisā. Konceptalbums par to, kas notiek, ja pazūd pamats zem kājām, nav parasts dziesmu albums, drīzāk tas līdzinās mūziklam, kurā katra nākamā dziesma paskaidro iepriekšējo, līdz tas noslēdzas riņķa kompozīcijā.
22. Jacco Gardner – Cabinet of Curiosities
Holandes hipijs Džeko Gardners uzskata, ka nekas jauns mūzikā nav noticis kopš 1967. gadā un ar šo pārliecību, bruņojies ar aizvēsturiskiem sintezatoriem, viņš ierakstījis skaistu baroka popa albumu. Tas izdarīts ar tik lielu nopietnību un atbildības sajūtu, ka “Cabinet Of Curiosities” ir grūti uztvert sāvādāk kā īstu šedevru!
21. Anna Calvi – One Breath
Ja Annas Kalvī debijas albums līdz galam neatklāja jaunās dziesminieces muzikālo orientāciju, tad šis ir ieraksts pēc kura noklausīšanās nevajadzētu būt nevienam jautājumam. Apbrīnojamā tempā attīstot komponistes rokrakstu, Kalvī meklē trokšņa un klusuma mijiedarbības noslēpumus, izmēģina jaunus veidus vokāla skanējumam. Tas viss krietni interesantāk kā debijas albumā!