100 – 91, 90 – 81, 80 – 71, 70 – 61, 60 – 51, 50 – 41
40. Cults – Static
Precīzi noķēruši mirkli, kad par viņiem visi sāk lēnām aizmirst, Bruklinas “Cults” ir klāt ar otro albumu, kas atrodas tieši tur, kur jāatrodas lieliskiem otrajiem albumiem – līmeni augstāk par pirmo. ASV prese raksta, ka šis albums iezīmē vienu no retajām reizēm mūzikā, kad pāris, kas dzīvē nesen izšķīries (abi grupas dalībnieki Braiens un Madleina), ziedojas mūzikai un nepārtrauc darīt to, ko vislabāk prot – rakstīt šī brīža aizraujošākās “indie pop” dziesmas!
39. AlunaGeorge – Body Music
Gadam sākoties, daudzi mūzikas žurnālisti uzskatīja, ka 2013. gads ir lielo pārmaiņu laiks popmūzikā un top 40 patērētāji ir beidzot gatavi sākt klausīties sarežģītāku, smalkāk producētu un augstvērtīgāku popmūziku. Taču lielās pārmaiņas tā arī neatnāca. Flirtējot ar senu britu fenomenu – “garage” mūziku – Alunas Fransisas un Džordža Rīda projekts “AlunaGeorge” izdeva lielisku futūristisku debijas albumu, kurā vienmērīgā kvalitātē sabalansētas produkcijas idejas ar aizraujošām melodijām! Gaidītie komerciālie panākumi gan izpalika.
38. Tyler The Creator – Wolf
“What interests me is making weird hippie music for people to get high to”, 2013. gada atzīst Tailers, izdodot daudz piezemētāku skaņu plati par debijas skaņu terorismu “Goblin”. Radikālu šokējošu lozungu vietā, Tailers šoreiz spēlē lomu spēles un pa vidu trekniem bītiem un deviņstāvīgiem vārdiem, meklē arī mūzikas skaņas. Viens no pasaules oriģinālākajiem rīmju skaitītājiem jau panācis, ka viņu nav iespējams sajaukt ne ar vienu citu amata brāli. Atklāts paliek jautājums, vai Taileram izdosies saglabāt neatkarīgu un eksperimentālu domāšanu, vai arī meinstrīma vilinājumi, kas jau pietuvojušies pārlieku tuvu, tomēr ievilks viņu savos tīklos. “Wolf” ir konceptuāli perfekts, oriģināls un aizraujošs hiphopa albums – tādu nemaz nav tik daudz!
37. The Flaming Lips – The Terror / Peace Sword EP
Tā vien šķiet, ka ar katru gadu projektu skaits, kuros iesaistījušies “The Flaming Lips” aizvien pieaug un tiem visiem izsekot līdzi ir gandrīz neiespējami. Taču šis ir bijis labs gads, lai klausītos jaunu Oklohomas leģendu mūziku – pēc tam, kad grupa piedalījās psihodēliskā “Super Bowl” auto reklāmā, uz karstām pēdām nāca klajā viens no dīvainākajiem šķiršanās albumiem mūzikas vēsturē – “Terror” ir lēns un apātisks stāsts par Veina Koina un viņa mūža mīlestības Mišelas šķiršanos. Gada nogalē klajā nākusī mini platīte “Peace Sword” tapusi par godu kino filmai “Ender’s Game” un tajā Oklohomas vīri pa ilgiem laikiem demonstrē, ka nav zaudējuši spēju joprojām sarakstīt arī lipīgas psihodēliskas popdziesmas!
36. John Grant – Pale Green Ghosts
Neiedziļinoties liktens un veselības peripētijās, svarīgi zināt, ka Džons Grānts ir pārvācies uz dzīvi Īslandē un viens no galvenajiem šādas rīcības iemesliem ir radošā saskaņa ar Birgiru no “Gus Gus”, kurš arī producējis jaunāko Grānta albumu. Apzināti dziesminieks ļāvis vairākām dziesmām pārtapt stilīgos modernā disko opusos, taču albuma spožākie mirkļi, manuprāt, ir liriskās balādes, kuras Grānta balss tembram ļauj izpausties visā krāšņumā. Kopumā iespaidīgs un emocionāls lieldarbs ar apskaužami precīzu dramaturģiju!
35. Goldfrapp – Tales Of Us
Ne reizi vien esmu pieķēris sevi pie domas – tas tik būtu jauki, ja Alisona Goldfrapa un Vils Gregorijs kādā dienā atteiktos no disko un ierakstītu absolūtu miera albumu. Un sestais “Goldfrapp” albums ir šī sapņa piepildījums – nekādas steigas, gandrīz arī nekādu ritmu, tikai Alisonas vokāls un brīnišķīgi aranžējumi!
34. The Staves – Dead & Born & Grown
Kamēr puse pasaules ir abskurbusi no māsu Heimu daiļrades, gribu pievērst uzmanību trim citām māsām – Steivlijām-Teilorēm no Vetfordas Anglijā. “The Staves” spēlē maigu folkmūziku ar blūza elementiem un kā lakstīgalas dzied trīsbalsīgi, radot sajūtu, ka Nora Džounsa beidzot tikusi pie lieliskām bekvokālistēm. Jaunās dāmas jau visā pasaulē iesildījušas “Bon Iver” un šo, viņu pirmo albumu noteikti ir vērts ievērot!
33. Yo La Tengo – Fade
Ir sajūta, ka “Yo La Tengo” ir bezmaz vai mūžīgi. 90. gadu pašās beigās, kad kāds laika biedrs vēlējās noskaidrot, kas īsti ir “indie” mūzika, uzliku viņam paklausīties tieši šīs Hobokenas leģendas. Un nekas vēl nav beidzies. Kad neviens to negaida, “Yo La Tengo” atkal ir klāt ar melodisku un nedaudz trokšņainu meistardarbu, kas atgādina par to neatkarīgo Ameriku, kuras mūziku dzirdam aizvien retāk!
32. Mayer Hawthorne – Where Does This Door Go
Viens no interesantākajiem ASV neo-soul meistariem, Meijers Havtorns šogad izdeva personīgo meistardarbu, vizuālas fantāzijas raisošas skices par cilvēkiem, viņu attiecībām un dzīvi lielpilsētā. Daudz Meijeram palīdzējis viens no šī gada mūzikas būtiskākajiem “melnajiem kardināliem” Farels Viljamss, kurš albumu palīdzējis producēt un sarakstījis arī vairākas dziesmas. “Where Does This Door Go” lielākā vērtība ir skanējums – niansēs izsmalcināts un perfekts!
31. My Bloody Valentine – M B V
Gandrīz divdesmit gadu garumā tapušais “My Bloody Valentine” trešais studijas albums bija liels pārsteigums daudziem. Un daudz pārsteidzošāk par faktu, ka tas vispār ieraudzījis dienas gaismu, šķita tā muzikālais saturs – melodiskas meditācijas, pulsējoši ritmi un brīvība no jebkādas piesaistes kādam definētam žanram vai mūzikas vēstures posmam!