100 – 91, 90 – 81, 80 – 71, 70 – 61, 60 – 51
50. Suuns – Images du Futur
Fakts, ka mūsu pusē zināmākā Monreālas eksperimentālā grupa šogad koncertēja Latvijā ir tikpat iepriecinošs, kā atziņa, ka rekordliels skaits no mana albuma simtnieka ir uzspēlējis arī pie mums, ceru, ka šī tendence turpināsies. Ja “Suuns” debija “Zeroes QC” izklausījās pēc galīgi ačgārna citplanētiešu disko, tad šis albums daudz vairāk atduras pret rokmūzikas skaņu sienu. Uzminēt, kas notiks pēc mirkļa, joprojām ir gandrīz neiespējami!
49. Drake – Nothing Was The Same
Gada sliktākais albuma noformējums? Ļoti iespējams, bet šeit netiek aprakstīti dizaina panākumi… Par turēšanos konkrētos žanru rāmjos, Kanādas Dreiks neko nav dzirdējis un savā jaunajā platē sapakojis visu, sākot no disko, beidzot līdz gangsterhiphopam. Mani aizrauj veids kā Dreiks nemanot dziedāšanu nomaina pret deklamēšanu un arī produkcijas ziņā viņš māk pārsteigt, negaidīti eksperimentējot!
48. Dan Michaelson And The Coastguards – Blindspot
Reti kādam ārpus Amerikas mūziķim izdodas tik meistarīgi uztaustīt “americana” zelta āderi, kā šogad tas izdevies Norshemptonā dzimušajam Mihaelsonam, kurš senos laikos bija grupas “Absentee” solists. Mihaelsona nogurušais puslūzušais vokāls savienojumā ar gaisīgām melodijām un perfektu skaņas miksu, šo albumu padara par vienu no visrūpīgāk glabātajiem britu mūzikas noslēpumiem! Patiesībā, joprojām šo klausoties, nespēju noticēt, ka kaut kas šāds ir radīts uz karaliskās salas…
47. Fuck Buttons – Slow Focus
Pēc neskaitāmiem gadiem, kas pavadīti spēlējot visos pasaules pagrabos, 2013. gadā pasaules populārākā “Drone” grupa, par spīti lecīgajam nosaukumam un trokšņainajai mūzikai, kļuva par festivālu hedlaineriem. Šajā vai kādā līdzīgā žanrā viņiem kompāniju pagaidām neviens nespēj sastādīt. “Fuck Buttons” panākumu atslēga ir flirts ar 90. gadu reiva estētiku, videospēļu skaņu celiņiem un spēja klausītāju novest afekta stāvoklī, izmantojot monotonus mūzikas kvadrātus un ritmu zīmējumus. Bez papildvielām.
46. CHVRCHES – The Bones Of What You Believe
Lielos vilcienos, Glāzgovas debitanti “Chvrches” flirtē ar visu labāko zviedrijas mūziku, ko esam klausījušies aizvadītos desmit gadus – daudz Robinas, Likes Lī, pat “Niki & The Dove” un ļoti sacukurotas “The Knife” ietekmes… Bet Laurenas Mejberijas vokāls ļoti balansē uz gaumes robežas, atgādinot veselu kaudzi popmūzikas dīvu (Kailija Minoga būs nesāpīgākais piemērs). Tomēr nevaru noliegt, ka daži grupas skaņdarbi lieliski darbojas deju zālēs un arī par viņu koncertiem dzirdētas tikai labākās atsauksmes. Šī pozīcija lai viņiem tiek avansā, atzīšos, ka labprātīgi klausīties šo albumu laikam gan pēc šī gada vairs nevēlos nekad.
45. Cut Copy – Free Your Mind
Austrālijas smalkie disko meistari cietuši no starptautiskas sazvērestības. Pirms dažiem gadiem celti svēto kārtā, nesen ierakstījuši nebūt ne sliktāku albumu, taču šķiet “Cut Copy” šogad atstāti bez publikas intereses. Joprojām dzīvojot 80. gadu elektronikas nosacītībā, austrāļi jaunajā albumā izpēta vēl līdz šim neatklātus tās nostūrus. Un kājas joprojām cilājas pašas no sevis…
44. The National – Trouble Will Find Me
“The National” esmu devis neskaitāmas iespējas gan klausoties viņu ierakstus, gan apmeklējot koncertus. Bet Cincinati rokeri allaž mani pievīluši gluži kā meitene vidusskolā, kas sola mūžīgu uzticību, bet jau nākamajā dienā,sadevusies rokās, pastaigājas ar citu džeku… Tāpēc, par vienu no gada lielākajiem pārsteigumiem kļuva šis albums, kurš ir tiešām lielisks. Un, lūdzu, ļaujiet pie šī man arī palikt. Sirds dziļumos ir daudz lietu, kuras “The National” nevaru piedot, taču atzīstu, ka šis beidzot ir albums, kurā Mets Bernindžers ticis pie rokraksta, kas nepieder nevienam citam un sarakstījis ellīgi depresīvas, skaistas dziesmas! Āmen.
43. Volcano Choir – Repave
Džastins Vernons nemāk mierā nosēdēt pie televizora. Pirms top jauns “Bon Iver” ieraksts, ikviens Viskonsīnas mūziķis var pierunāt Vernonu piedalīties kādā mūzikas projektā, bet vienu no tiem Džastins ir nodibinājis pats. “Volcano Choir” jau sāk palikt par tādu kā oficiālu “Bon Iver” purgatoriju – tas ir kolektīvs ar kuru Vernons bez apdomas var ierakstīt visu, kas ienāk prāta, atbrīvojoties no muzikālajām idejām, kas velkas līdzi no nogurdinošajām “Bon Iver” pasaules turnejām. Daudz melodiskāks un mazāk eksperimentālāks par savu priekšteci, “Volcano Choir” otrais albums ir pilns ar Vernonam raksturīgo melanholiju – obligāta klausāmviela ikvienam “Bon Iver” cienītājam!
42. Phoenix – Bankrupt
Tagad tas ir oficiāli, pasaulē nav populārākas franču rokgrupas par “Phoenix”… Kaut par terminu “rokgrupa” varam pastrīdēties, jo svaigākajā “Phoenix” albumā ģitāras var sadzirdēt ļoti reti. Esmu īpaši sajūsmā par “deluxe edition” pieejamo otro disku, kurā dzirdami vairāk kā 70 demo motīvi, kurus grupa piefiksējusi “Bankrupt” radīšanas procesā! Pasaule bez “Phoenix” būtu krietni garlaicīgāka!
41. Jim James – Regions Of Light and Sound of God
Jau iepriekš, gan “My Morning Jacket”, gan “Monsters Of Folk” daiļradē, Džims Džeimss ir dziedājis par dievu, taču viņa pirmais oficiālais solo albums pieteikts kā reliģisks konceptieraksts. Likšu aiz auss, ka psihodēliķi bieži reliģiju lieto kā izteiksmes līdzekli, nevis cenšas to propogandēt, Džeimsa gadījumā šis ir pārsteidzošs dialogs pašam ar sevi un vienkāršiem, ļoti kinematogrāfiskiem aranžējumiem. Maģisks albums – bezmaz kā viss, kam Džeimss jebkad pieskāries!
TURPINĀJUMS ŠEIT ——>