100 – 91, 90 – 81, 80 – 71, 70 – 61
60. The 1975 – The 1975
Pārfrāzējot kāda kulinārijas šova žūrijas locekli, varu droši teikt, ka “ja es būtu mazs bērniņš, es par šo būtu ļoti laimīgs”! Ar “mazs bērniņš” es domāju agru pusaudžu vecumu, kad mūzikas vēstures zināšanas ir stipri viduvējas, taču spēja sekot līdzi jaunumiem ir daudz attīstītāka kā vēlāk. Šajā vecumā bieži labi zināms vecais tiek uzskatīts par kaut ko ļoti jaunu. Un Mančestras jauniešu “The 1975” problēma ir tā, ka viņu mūzikā nav pilnīgi nekā tāda, kas nebūtu dzirdēts iepriekš. Perfekta “Talking Heads” atdarināšana un mūzikas industrijā augsti vērtētā spēja sarakstīt daudzus, gluži vienādus hitus, neļauj šo grupu uztvert pārāk nopietni, kaut attieksme un izpildījums patiešām uzrunā. Patiešām ar lielu interesi gribētu noskatīties grupu koncertā!
59. Thundercat – Apocalypse
Šis ir viens no retajiem eksperimentālās mūzikas albumiem, kas šogad nešķita pašmērķīgs, kaut “Thundercat” filozofija, modernizēt džeza un 70. gadu soul idejas, nemaz neparedz kaut ko citu. Lieliska alternatīva, kad šķiet, ka visa mūzika uz pasaules ir līdz kaklam…
58. Team Ghost – Rituals
Ābols no ābeles tālu nekrīt. Nikolā Fromažio reiz kopā ar Entoniju Gonzalesu nodibināja “M83” un, lai arī “Team Ghost” līderis grupu pameta īsi pirms nopietnajiem starptautiskajiem panākumiem, viņa gara radniecība ar Gonzalesu ir labi dzirdama. Taču kamēr Entonijs perfekcionē elektronisko skanējumu, Fromažio dumpīgi saceļ troksni ar ģitārām. Mūžības sajūta un minora harmoniju uzburtā noskaņa gan abiem ir ļoti kopīga…
57. Empire Of The Sun – Ice On The Dune
Gluži kā vairāki citi Austrālijas danču meistari, “Empire Of The Sun” necenšas atklāt jaunu Ameriku, bet turpina perfekcionēt savu rokrakstu. Vispirms, mūsu priekšā ir pa pusei izgāzies “indie” folka bards Lūks Stīls, kurš beidzot savām melodijām atradis jēdzīgu pielietojumu. Un tad ir nopietns elektroniskais ansamblis “Pnau”, kura oriģināldarbi nespēj mēroties ar to, kas sanāk viņu produkciju apvienojot ar Stīla melodijām. “Ice On The Dune” ir uzkrītošs flirts ar to 80. gadu popmūziku, kas mūsu pusē netiek pārāk ieredzēta, taču kopā ar “Pnau” bītiem, tā lieliski nostrādā daudzās pasaules deju zālēs. Lieliska popmūzika bez aizspriedumiem!
56. Devendra Banhart – Mala
Frīkfolka vecmeistars Benhārts nemaz nemāk ierakstīt sliktu albumu. Lai arī šeit Devendra pamanās pat flirtēt ar deju mūziku, “Mala” ir nosvērts miera albums un šķiet nācis no tās pašas ierakstu sesijas, kurā tapuši arī vairāki citi dziesminieka albumi. Apskaužams ir fakts, ka Devendra, lēkājot pa meidžorleibliem, joprojām sev piesaista mecenātus. Ceru, ka šī brīža izdevniecība “Nonesuch” ir pietiekami pieredzējusi labdarībā, lai finansētu vēl dažus Benhārta ierakstus. Tos laiku pa laikam mums patiešām sagribas paklausīties!
55. Bonobo – Late Night Tales
Lai arī “Ninja Tune” leibla veterāns Saimons Grīns šogad izdeva jaunu plati, tomēr gada kontekstā vēlos uzteikt viņa miksteipu, kas radīts “Late Night Tales” leģendārajai sērijai. Vienotā miksā savienot Ninu Simoni ar “Airhead”, “Lapalux” un “Floating Points” ir kaut kas nedaudz vairāk par uzdrīkstēšanos un tamdēļ šo miksu var klausīties teju vai mūžīgi, ne tikai pavisam vēlās diennakts stundās…
54. The History Of Apple Pie – Out Of View
Katru gadu uzrodas kāda jauna grupa, kas man liek aizdomāties par nelaiķi Džonu Pīlu. Pirms diviem gadiem šīs grupas “showcase” koncertu Grēnigenas jaunās mūzikas svētkos “Eurosonic” atzina par neciešamu ne tikai daudzi mani Latvijas kolēģi, bet arī visi citi mūzikas industrijas pārstāvji. Taču “The History Of Apple Pie” “shoegaze” vibrācijas tikušas daudz tālāk, kā prognozēts, jo Londonas jaunieši taisa troksni no sirds un ar izdomu!
53. Edward Sharpe & The Magnetic Zeros – Edward Sharpe & The Magnetic Zeros
Viena hita brīnums Edvards Šarps šogad mani pārsteidza diezgan nesagatavotu – šis albums ir ļoti interesants un neprognozējams vieglas psihodēlijas pildīts ieraksts, kas flirtē ar jebkuru “kabarē” popmūzikas plati, kas ierakstīta kopš Eltona Džona agrīnajiem albumiem! Ir sajūta, ka Šarps pats patiešām tic, ka septiņdesmitie joprojām nav beigušies!
52. Bonnie ‘Prince’ Billy – Bonnie ‘Prince’ Billy
Spārnota ideja, ierakstīt absolūti akustisku albumu, ienāk prātā parasti jauniem un nepieredzējušiem dziesminiekiem, kuriem šķiet, ka šādi viņi tiks atbrīvoti no studijas izmaksām un iegūs milzu slavu ar mazākiem pūliņiem. Pieredzējuši vīri, tādi kā Vils Oldhems, zina, cik ļoti viņi alojas, un šādi ieraksti bez izņēmuma ir šausmīgi tukši un garlaicīgi. Arī “Bonnie Prince Billy” nebija pārliecināts, ka duets ar akustisko ģitāru ir labākā ideja, tāpēc, apejot jebkādus līgumus ar saviem izdevējiem, viņš šī albuma pārsimts kopiju pats izvadāja pa dzimtā Kentukī štata labākajiem neatkarīgajiem ierakstu veikaliem. Tālākā to nonākšana internetā, bija tikai dažu stundu jautājums… Pēc 16 albumiem, Oldhems ir izdarījis gandrīz neiespējamo – savā labākajā rokrakstā sarakstījis dziesmu ciklu, kas nepieprasa citas aranžijas kā pilnīgi askētisku ģitāras skanējumu. Kas tālāk? Akapella?
51. Toro y Moi – Anything in Return
Čezviks Bundiks par katru cenu ir nolēmis atbrīvoties no “chill wave” birkas, ko viņa debijas albumiem piekāra ASV mūzikas mediji. Mūziķa trešais albums ir daudz vairāk tendēts eksperimentāla “R&B” un deju zāļu virzienā. Taču joprojām tas, ko dara “Toro Y Moi”, turpina aizraut!
TURPINĀJUMS ŠEIT ——>