70. Pascal Pinon – Twosomeness
Dvīņumāsu projekts “Pascal Pinon” ir īsta dāvana visiem Īslandes-fīliem. Ļoti atgādinot agrīnos “Mum” ierakstus, abu dāmu jaunākais albums ir ļoti naiva un vienmērīgi mierīga mūzika, kuras pavadība sapņot par puvušo olu smaku, slikto apkalpošanu kafejnīcās, “Skyr” padzērienu un citiem Īslandes brīnumiem!
69. Ghostface Killah & Adrian Younge – Twelve Reasons To Die
Viens no “Wu-Tang Clan” bruņiniekiem šogad izdeva konceptalbumu, kas veidots pēc komiksu grāmatas motīviem! Tā lielākā vērtība ir jaunā neo soul ģēnija Adriāna Janga instrumentalizācijas un aranžējumi. Starp citu, ja krīt uz nerviem “Ghostface”, “RZA” un citu vutangiešu deklamēšana, albumam pieejama arī instrumentālā versija!
68. David Bowie – The Next Day
“Kādreiz vajag paklausīties arī dziesmu tekstus! Tās dziesmas galīgi nav ērtas. Tas ir ļoti neērts albums. Tieši tāds, kādu šodien viņam bija jāizdod!”, tā privātā sarunā Deivida Bovija šī gada negaidīto atgriešanos man kā allaž paceltā un aizraujošā tonī raksturoja Latvijas eks-premjers Ivars Godmanis. Ivara preses cilvēki droši var man pieprasīt šo komentāru aizvākt, jo tam nav oficiāla seguma, taču, pirmkārt, uzskatu, ka Godmaņa kungam būtu jāatvēl kādā avīzē iknedēļas mūzikas sleja, un, otrkārt, par vecmeistariem galvenokārt ir jāļauj izteikties vecmeistariem. Unikāla “laža” bija liels Bovija atgriešanās faktam veltīts raksts kādā no šī gada “Dienām”, kuru bija uzrakstījusi jauna, nevienam nezināma žurnāliste. Viņas viedoklis par Boviju ir tikpat nesvarīgs kā mans, kaut, aizmirstot par mūziku, kas radīta pirms manas dzimšanas, ar Deivida vēlīnajiem ierakstiem, sākot no “Labirinta” skaņu celiņa, esmu bijis diezgan tuvās attiecības.
Pēc burvīgās noskaņas, ko uzbūra albuma pieteikuma hits “Where Are We Now”, pirmā “The Next Day” noklausīšanās mani ļoti nepatīkami šokēja. Gada otrajā pusē klajā nākušais albuma pielikums “The Next Day Extra”, kā arī Godmaņa komentārs mani pārliecināja, ka vienkārši neko nesaprotu. “The Next Day” uztveru kā zināmu protestu – mūsdienās miermīlīgā dzīvesveida piekritējs Bovijs taču var ierakstīt, ko vien vēlas, un, ja rezultātu viņa diskogrāfijas kontekstā gribam nobāzt kaut kur tālāk, blakām “Tin Machine” vai “Pin Ups” platēm, tā ir un paliek tikai katra paša neērtā problēma.
67. Rhye – Woman
Sacelt globālajā blogosfērā troksni ir aizvien grūtāks uzdevums, jo arī mūzikas blogu loma lēnām samzinās – tomēr “Rhye” ir izteikts muzikālās sabiedrības “crowd source” produkts, kas savai mūzikai uzmanību pievērsa krietni pirms kādam bija kas zināms par tās autoriem. Ļoti seksīga mūzika, kas ideāli iederas visos āfterpārtiju āfterpārtijos!
66. Laura Marling – Once I Was An Eagle
Mūsdienu Džonija Mičella, Laura Mārlinga drīz jau iesoļos dzīvās klasiķes kārtā – izrādās to var izdarīt arī agrā vecumā. Superproducenta Ītana Džounsa uzraudzībā Mārlinga šogad ierakstīja savu pirmo konceptalbumu, kas šoreiz loģiski pārsteidz ar skanējumu un arī pati Mārlinga šķiet gatava izmēģināt gan jaunas dziedāšanas manieres, gan arī eksperimentēt ar savu rokrakstu. Joprojām lielākā Mārlingas vērtība ir spēja neietekmēties no faktiskajiem apstākļiem – tautības, laika, tehnoloģijām, filozofijas. Apskaužami.
65. Janelle Monae – The Electric Lady
Kā redzams uz albuma vāciņa, interesantākā ASV soul lēdija Monē pati uzskata, ka ieraksta nevis albumus, bet svītas – šajā gadījumā albumā iemūžinātas veselas divas. “The Electric Lady” pietrūkst iepriekšējā Monē šedevra daudzšķautņainības – daudz vairāk ritmi un produkcija ietekmējusies no mūsdienu “R&B” šabloniem, kas šķiet Žanellei diezgan nepiestāv, un kā pierāda tirgus atskaites, arī negarantē komerciālos panākumus. Taču brīžos, kad Monē koķetē ar senu “melno” mūziku un atjauc to ar rokenrola pieredzi, “The Electric Lady” uz mirkli pat izklausās kā viens no gada labākajiem ierakstiem!
64. Earl Sweatshirt – Doris
Leģendām apvītākais “OFWGKTA” dalībnieks Ērls šogad laida klajā debijas albumu, kurš, iespējams, atšķirīgi no gaidītā, ir daudz nosvērtāks un pieaugušāks. Viens no mūsdienu labākajiem jaunajiem rīmju meistariem maz runā par pagātnes noslēpumiem, vairāk pievēršoties tagadnes, ātrās slavas un tās seku analīzei. Albuma produkcija ir vienmērīga un tā vienīgais mīnuss, iespējams, ir pārlieku lielā nopietnība!
63. Christopher Owens – Lysandre
Kādreizējā “Girls” solista debija solo iznāciens ir gandrīz vai šūpuļdziesmu albums. Pasaules sāpe, ko Ouvenss klāstīja “Girls” ierakstos, šķiet pēkšņi ir pazudusi un līdz ar to arī pagaisušas skarbākas ģitāras, dodot vietu eksperimentāliem aranžējumiem, “indie” roka estētiku papildinot ar vairākiem folka instrumentiem. “Lysandre” ir veltījums Ņujorkai, precīzāk, meitenei Lisandrai, kuru Ouvenss reiz šajā pilsētā saticis un tagad nolēmis šādā veidā uzmeklēt! Ceru, ka eksperimentam ir rezultāts!
62. The Strypes – Snapshot
Kaut vai tikai līdzsvaram, laikos, kad ļoti jaunas dāmas par stila un mūzikas etaloniem uzskata “One Direction” zēnus, ir prieks apzināties, ka no tām pašām salām var celties arī 18 gadu vecumu nesasnieguši čaļi, kas pazīst rokenrolu, pat ja tas īsti nesakrīt ar personīgo gaumi. Pirmā lieta, ko dzirdēju par “The Strypes” bija, ka viņu lielākie fani ir Pols Makkartnijs un Pols Vellers. Nākotnē viņiem noteikti vajadzētu pamēģināt savaldzināt arī kādu jaunāku un progresīvāku Polu…
61. Kid Cudi – Indicud
Šis ir viens no interesantākajiem hiphopa albumiem, kādu šogad esmu dzirdējis, kaut par to mūsu pusē runāts maz. Man ļoti patīk episkā un basiem pārpildītā “Cudi” produkcija, un fakts vien, ka kādam var ienākt prātā hiphopā samplēt “Father John Misty” un “Haim” ir uzmanības vērts!