100 – 91, 90 – 81, 80 – 71
MŪZIKA JĀKLAUSĀS ŠEIT!
70. Anais Mitchell – xoa
Tiem, kas palaiduši garām Mičelas fantastisko izlaušanās ierakstu, pēc “Orfeja un Eiridīkes” motīviem radīto konceptalbumu “Hadestown”, kurā piedalījās arī “Bon Iver” Vernons un Anija Difranko, ar steigu jābeidz šis lasīt un jāatgriežas četru gadu senā pagātnē. Kopš šīs plates ikviens jauns Mičelas albums ir laipni gaidīts viesis – šoreiz tikai duetā ar akustisko ģitāru Anaisa dzied dažādas dziesmas no savas pagātnes, arī dažus “Hadestown” gabalus. Dzied skaisti. Galvenokārt par dzīvi.
69. Alvvays – Alvvays
Knapi no tīņu vecuma izaugušie Toronto “indie” bērni “Alvvays” pārsteidz ar ļoti jaukām melodijām, kuras atgādina “Camera Obscura” vai “Lavender Diamond” lipīgākos gabalus. Tomēr miermīlīgu un klasisku aranžējumu vietā “Alvvays” ik pa mirklim nebaidās arī ieslēgt kādu skarbāku ģitāru pedāli, padarot debijas albuma dziesmas par fantastisku klausāmvielu lielā skaļumā!
68. The Roots – …And Then You Shoot Your Cousin
Ar katru jaunu ASV leģendu “The Roots” albumu aizvien neticamāks šķiet fakts, ka grupas dalībniekiem, kuru maizes darbs ir ASV TV šovmeņa Džimmija Felona šova pavadījuma nodrošināšana, uzrodas laiks jaunu meistardarbu veikšanai un neviens no tiem nekad nav bijis liels komerciālās veiksmes stāsts. Šis ir konceptalbums par vardarbību štatu hiphopā – daudz mazāk semplu, vairāk melodiju un, šķiet, pat vairāk improvizāciju kā citās reizēs – tā vietā stāstu saturam piešauts nedaudz vairāk asiņu un lamu vārdu! Taču kopējais noskaņojums nebūt nav negatīvs.
67. alt-j – This Is All Yours
“alt-j” mīļākais mirklis ir sākums. Brīdis, kad sākas albums. Tāpēc vēlreiz jaunajā skaņu platē neticami veiksmīgie folkotroniķi ir sakārtojuši dažādu, savstarpēji atšķirīgu albumu ievadus. Tematiskās domas palikušas kaut kur Japānā, kur gluži kā no kādas Mijazakī (vienalga – tēva vai dēla) filmas mūzikā iepeldējuši dīvaini un abstrakti tēli. Mirkļos, kad “alt-j” atbrīvojas no ietekmēm, nedzied speciāli sašķobītās balsīs un nesacer kārtējo starpspēli vai intro, viņi tiešām skan satriecoši – Mailijas Sairusas “I’m a female rebel” sempls elektriskajā eksperimentā “Hunger Of The Pine” ir viens no gada popmūzikas jaunrades augstākajiem lidojumiem! Tāpat tam sekojošajā “Warm Foothills” dzirdamā vokālu mākslīgā lēkāšana pa oktāvām, lai arī attāli līdzīga japāņu avangardistam “Cornelius”, tomēr jāatzīst ir kaut kas nebijis post 2000. gada folka skatuvē. Arī noslēgumā paslēptajai Bila Vizersa “Lovely Day” koverversijai nav ne vainas. Minēto top momentu, tāpat kā visa albuma sakarā jāpiezīmē, ka “alt-j” tomēr nespēj izšķirties, kāda tieši grupa viņi vēlas būt. Komerciāli neziņa attaisnojusies ar uzviju, taču tas ne mirkli man neliedz no viņiem gaidīt daudz, daudz vairāk!
66. Wildest Dreams – Wildest Dreams
Brīvās mīlestības vasara ir sen noslēgusies, gaisā virmo dīvaina soulmūzika, bet no pankroka vēl nav ne vēsts! Šajā vēstures nogrieznī iesprūdis kāds Losandželosas ballīšu nezvērs “Dj Harvey”, kurš viens pats iespēlējis visus nepieciešamos instrumentus un loģiski pats stājies pie mikrofona, lai nedēļas laikā ierakstītu vieno no šī gada foršākajām post-psihodēlijas platēm. Visiem klausītājiem vēlu jauku ceļojumu!
65. Tweedy – Sukierae
“Tweedy” ir “Wilco” solists Džefs Tvīdijs un viņa dēls – bundzinieks, kurš pagadījies albumā nejauši, tēvam secinot, ka ieraksts pavisam akustiski tik labi neizklausās! Rezultāts ir veseli divi albumi jeb dubultalbums (katrā pa desmit dziesmām). Pirmais nedaudz roķīgāks par otru, otrais daudz mierīgāks par pirmo. Labu dziesmu šeit pietiks vēl kādam gadam…
64. Timber Timbre – Hot Dreams
No Bobkaigonas apvidus mežiem nākušo kanādiešu “Timber Timbre” solists Teilors Kērks izklausās kā dzīves jēgu pazaudējis Ričards Haulijs – un nav jau brīnums, šis taču nav ne tuvu vienīgais no šī gada top 100 albumiem, kura melodijas radušās sapņu pilsētas Losandželosas rītausmas svelmē. Par to, ka “Timber Timbre” ir albuma ietvaros radījuši brīnišķīgu un noslēgtu skaņu pasauli, jāsaka paldies tiem pašiem veclaicīgajiem sintezatoriem un melotronam, kurus plaši albumā “Third” izmantoja “Portishead” – tāpēc abu albumu kopskaņā ir daudz līdzīga. Bet visam pāri liktenīgs saksofons!
63. Stars – From The Night
Esmu pārliecināts, ka bez “Stars” nebūtu “Arcade Fire”, savukārt, bez “Arcade Fire” nebūtu cerība, ka beigās viss tomēr būs labi. Kā tas mēdz gadīties, liktenis arī šoreiz izspēlējis veco joku un 2014. gadā Kanādas veterāni “Stars” izdod skaudru repliku starptautiski miljons reižu atzītākajai savas zemes “indie” grupai. “From The Night”, tieši tāpat kā “Reflektor”, tikai nosacīti un tikai dažviet ir disko ieraksts. “Stars” līderis Torkvils Kembels šīs plates ieraksta laikā bieži pārnakšņojis studijā, kurā labi bijuši dzirdami tuvējā geju kluba diskotēkas basi – tie nu sajaukušies kopā ar sen pazīstamo draugu smeldzīgajām “indie” melodijām un skaudrām četrdesmitgadnieku dzīves atskārsmēm. Starp citu, rezultāts ir viens no pēdējā laika labākajiem “Stars” darbiem!
62. SBTRKT – Wonder Where We Land
Tas prasa iedziļināšanos un laiku, bet mistiskais producents “SBTRKT” un jaunais britu solists Samfa, kurš it kā neskaitās projekta dalībnieks, taču dzirdams veselās četrās šī albuma dziesmās un vienmēr ir uz skatuves koncertos, izštukojuši formulu kā kļūt par savas paaudzes “Massive Attack”! “Wonder Where We Land” satiekas moderni ritmi, labas melodijas un izcili, galvenokārt ASV kulta “indie” grupu solisti, pat jaunais un daudzsološais dziesminieks Raurijs. Kā jebkura formula, arī šajā vēl šis tas jāpieslīpē, taču “SBTRKT” ir izdevies radīt dokumentu par šo laiku, tā ideāliem un kopējo skanējumu!
61. Lykke Li – I Never Learn
Pirms sešiem gadiem nevarēju iedomāties, ka Likes Lī debijas albums “Youth Novels” būs viņas vispozitīvākais ieraksts, kam sekos vieni vienīgi muzikāli sirdsēsti un depresīvas atziņas. “I Never Learn” Lī pat nav spējusi sarakstīt vairāk par deviņām dziesmām, kuras visas nākušas no tās pašas burtnīcas, kurā pierakstītas meistardarba “Wounded Rhymes” rindas un notis. Nenoliedzami, arī šis albums lieliski turas kopā un, lai arī šeit nav neviena pat tuvu tik līdzvērtīga hita kā “I Follow Rivers”, tomēr platē sastopamas pārdomātas un izsmalcinātas popdziesmas. Likes daiļrade ir uz bīstama stagnācijas sliekšņa. Tieši tāpēc “I Never Learn” nav interesanti klausīties atkārtoti.
[…] – 91, 90 – 81, 80 – 71, 70 – 61 MŪZIKA JĀKLAUSĀS […]