2014. gada albumi 80 – 71

100 – 91, 90 – 81
MŪZIKA JĀKLAUSĀS ŠEIT!

80. Tanya Tagaq – Animism
Kad Bjorka lēnām sāka jukt prātā un albuma “Medulla” sakarā visas pasaules mūzikas prese šausminājās vai jūsmoja par inuītu kakla dziedājumiem, kas minētajā platē bija dzirdami pietiekami lielā daudzumā, pie tā visa bija vainojama Tanja Tagaka. Sadarbība ar Bjorku gan nenesa milzu augļus, daudz lielāks notikums Tagakas dzīvē ir šīs plates iegūtā Kanādas “Polaris Music Prize” – “Animism” kanādiešu mūzikas industrijas prāt mākslinieciskajās kvalitātēs apsteigusi svaigākos “Arcade Fire”, Dreika, Maka Demarko un Ouvena Paleta albumus. Ļoti nepieradināta un eksperimentāla folkmūzika, kurā ļoti skaistas melodijas disharmonē ar Tagakas dēmoniskajām kakla vibrācijām. Kaut kas absolūti oriģināls un neatkārtojams.

79. SOHN – Tremors
Vēlviens džeks, kas saklausījies Džeimsu Bleiku… Šis nav pārmetums – ar Bleiku vēl daudzus gadus tiks salīdzināts ikviens melanholisks dziesminieks, kas pats sev taisa elektroniskas “apakšas”. Kristofers Teilors ir lielisks vokālists un, kas ļoti būtiski, labi zina ko ar šo dabas dāvanu iesākt! Albumam attīstoties kļūst skaidrs, ka “SOHN” ir spējīgs klausītāju ievest muzikālā pasaulē, kas ir īpaša, unikāla un nelīdzinās nekam iepriekš dzirdētam. “Tremors” demonstrē liela talanta pirmos soļus – turpinājums varētu būt graujoši labs!

78. Sharon Jones & The Dap-Kings – Give The People What They Want
Tam, ka ASV atsākusies pamatīga 60. un 70. gadu soulmūzikas un fanka atdzimšana, nevajadzētu būt ļoti lielam jaunumam. Jaunā virziena karognesēja ir Šarona Džounsa, kura kopā ar “The Dap-Kings” par šo albumu pat nominēta gada soul ieraksta katergorijā “Grammy” balvām! Šarona dzied nevainojami, savukārt “The Dap-Kings” kā pavadošie mūziķi reiz iespēlējuši pavadījumu teju vai visiem Marka Ronsona producētajiem albumiem – sākot no Vainhausas, beidzot ar Bruno Marsu. Tālākie komentāri šķiet lieki.

77. Parquet Courts – Sunbathing Animals
Pasaulei pietrūkst tik lādzīgas garāžpankindie grupas kā “Parquet Courts” – tieši tā nodomāju pēc tam, kad biju noskatījies “Parquet Courts” šī gada Glastonberijas uzstāšanos. Lai arī šo vīru mūzikai uzglūn daudzi pagātnes rēgi, grupas neviltoti vienaldzīgā attieksme ir zelta vērtē un man atgādina reiz ļoti agrīnus “Animal Collective”. Arī ierakstā “Parquet Courts” ir bauda klausīties – it kā šī mūzika ir ļoti vienkārša, taču nezinu nevienu citu grupu šobrīd, kas šādi skanētu!

76. Mndsgn – Yawn Zen
“Mndsgn” ir tas, kas paliek pāri pēc uzpūsta “chill wave” burbuļa – talantīgs Losandželosas producents, kurš programmē ļoti miermīlīgas, taču pietiekami interesantas hiphopa cilpas, nebaidās kā nu mācēdams arī uzdziedāt un šādi nodarbojas ar klaju žanru robežu izsmērēšanu!

75. Jungle – Jungle
Grupa “Jungle”, kas patiesībā radusies kā divu producentu studijas projekts, ir kļuvusi par ļoti veiksmīgu un aizraujošu mūsdienu puķu bērniem domātu atrakciju mūzikas festivālos. “Jungle” eksperimentālā fanka debijas plati klausoties mājas apstākļos, ne deju zālē, tajā pietrūkst kaut neliela dramaturģiska attīstība un melodiju dažādošana. Savā ziņā man “Jungle” šķiet pat kā “Happy Mondays” ideju mantinieki – cerēsim, ka no viņiem vēl dzirdēsim lielas lietas!

74. Joan As Police Woman – The Classic
Džoannu jau labu laiku es uzskatu par šī brīža vienu no interesantākajām dziesminiecēm pasaulē. 1999. gadā viņa pievienojās “Antony & The Johnsons” un iespēlēja vijoli arī Hegertija meistarstiķī “I Am A Bird Now”. Nupat vikipēdijā izlasīju, ka Džoanna deviņdesmito beigās sākusi rakstīt pati savas dziesmas pēc tam, kad noslīcis viņas bojfrends, kura vārds ir… Džefs Beklijs.
Esmu nedaudz afekta stāvoklī, jo šī informācija izgaismo Vaseres agrīno mūziku daudz savādāk kā līdz šim. Taču, lai vai kā, tas bija sen. Šogad Džoanna izdeva, manuprāt, savu labāko albumu – viegla vokālā džeza un indie krustojumu, kurš sastāv no desmit lieliskām dziesmām. “Acapella” eksperiments “The Classic” pats par sevi ir pelnījis vietu visos iespējamajos topos!

73. Goat – Commune
Mūsu ziemeļu kaimiņiem zviedriem patīk maskēties – neviens neapgalvos pretējo. Tāpat mūsu ziemeļu kaimiņiem bieži izdodas uztaustīt cilvēka radošajā esībā paslēptus un iepriekš neizzinātus psihodēliskus velnus. Pats interesantākais, ka viņi to spēj izdarīt jebkāda žanra un jebkādas izcelsmes mūzikā. Maskētie “Goat” flirtē ar melodijām, kuru saknes atceļojušas no Āfrikas, taču rezultāts atgādina kaut ko no daudz tālākas pasaules.

72. Foo Fighters – Sonic Highways
Ko darīt pēc tam, kad esi ierakstījis savas karjeras lielāko šedevru? “Eu, beidz muldēt”, smaidīgi un galīgi ne ļaundabīgi uzsauc Deivs Grols un metas nākamajā piedzīvojumā, konceptuālā ceļojumā pa ASV. Neticami, bet aizraujošākais albuma moments ir “fūfaiteru” pirmā iekāpšana “classic rock” balāžu teritorijā – “What Did I Do?/God As My Witness” mierīgi iederētos gan “Nickelback”, gan “Bon Jovi” repertuārā, taču Grola izpildījumā šāda šabloniskā balāde izklausās neticami jēgpilna!

71. Chromeo – White Women
Pēc tam, kad 2013. gadā “Daft Punk” oficiāli modē atgrieza jebko, kas saistīts ar “disko” stilistiku, Kanādas dueta “Chromeo” rotaļas ar “Bee Gees” un Prinsa daiļradi šogad ieguva kārtīgu papildus rotāciju lielākajā daļā pasaules naktsklubu. “White Women” ir lielisks disko albums, kura ierakstā piedalījusies virkne svarīgu vīru. Rezultāts – svarīgs disko!

TURPINĀJUMS ŠEIT —>