Džeimss Bleiks un pasaules gals – PRIMAVERA SOUND 2011, 26. – 28. maijs, Foruma Parks, Barselona, Spānija

Naktī (ap astoņiem no rīta), kad bija izslēgta pēdējā “Primavera Sound” festivāla skaņu sistēma un lēnām tika demontētas skatuves, uzrakstīju garu ievadu festivāla recenzijai. Šis ievads, vai zinies, bija tik nešpetns, ka galīgi neprasījās pēc turpinājuma – bija nepieciešama nedēļa, lai nolemtu to izdzēst un atkal sāktu visu no sākuma.
Redz, Spānijas jaunās mūzikas svētki, kas melomāniem ar katru gadu kļūst par aizvien iekārojamāku svētceļojuma mērķi, tik vienkārši aprakstāmi nemaz nav. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tie joprojām attīstās un ir meklējumos. Vienpadsmit gadu laikā paguvuši izdzēst agrākās neformāļu superballītes “Sonar” prestižu, kļūstot gan par Spānijas, gan visas Eiropas daudzpusīgāko festivālu, bezkaislīgi piedāvājot visas pasaules spožāko alternatīvo mūziku vienu viet! To visu dažkārt ir grūti sagremot, tāpēc līdz šim, no trim “Primavera Sound” apmeklējumiem, biju rakstiski piefiksējis tikai pašu pirmo, 2008. gada festivālu. Toreiz necenzētu domu birumu publicēju savā “Live Journal” – tagad to vari izlasīt šeit! 2009. gadā “Primavera” nedaudz zaudēja asumu un sahaltūrējās programmu grupa – no tā gada spilgti atmiņā palicis vien “Aphex Twin” līķu sekcijas audiovizuālais šovs un tolaik ļoti jauniņie “Girls”, kas skanēja satriecoši! Pēc otrā gada, nolēmu nekad uz “Primavera” vairs nebraukt. Taču “Beach House”, “Pavement”, Hopa Sandovāla, Ouvens Palets un jo īpaši vecmeistars Vans Daiks Parkss bija pietiekami nopietni iemesli, lai vēlreiz šo to pārdomātu un arī 2010. gada maija izskaņā ballētos Foruma parkā, šādu izvēli pēcāk ne mirkli nenožēlojot.

2011. gada festivālam programmas ziņā atrast ko līdzīgu gan tā desmit gadu garajā vēsturē, gan citu festivālu piedāvājumā ir neiespējami. Saglabājot iepriekšējās tendences, “Primavera Sound” piedāvā mūziku, ko pielūdza vakar, pielūdz šodien un pielūgs rīt! Šogad festivālā darbojās sešas skatuves un kā allaž arī Foruma koncertzāle, kurā notika ekskluzīvi sēdošie koncerti. Trīs dienu laikā festivālā uzsājās vairāk kā simts izpildītāji un grupas no visdažādākajiem pasaules nostūriem…
“Primavera Sound” šī gada izlaidumu smagi atcerēsies festivāla organizētāji no kuru kļūdām centīsies izvairīties ikviens pasaules promoteris. Jaunas festivāla norēķinu sistēmas ieviešana (apmeklētājiem radot automātisku norēķinu kontu, kurš jāsavieno ar ieejas (kredīt)karti) beidzās nesākusies, sistēmai uzkaroties, ceturtdienas vakarā radot haosu festivāla teritorijā un līdz 21:00 apstādinot jebkāda veida tirdzniecību. Vēlāk visi norēķini notika ar veco, labo “skaidro naudu”, palēninot infrastruktūru un noteikti radot prātam neaptveramus zaudējumus. Atliek naivi cerēt, ka šis notikums neietekmēs festivāla nākotni un es joprojām gribu atpakaļ sešus eiro, kas palika manā “Primavera kontā”!
Aizvien lielāku lomu rokfestivālu biznesā spēlē nostaļģija. Loģiski, jo tā strādā divos virzienos. Vieni, kas savlaik piedzīvojuši muzikālu revolūciju, aicināti to atcerēties, no jauna ieraugot elkus. Otri, kas, iespējams, nemaz pirmo grupas vai izpildītāja atnākšanu dažādu iemeslu dēļ nevar atcerēties , nonākot saskarsmē ar vēsturi dažkārt iegūst nepieredzētas izjūtas. Vienmēr esmu uzskatījis sevi par otrās grupas pārstāvi, taču šī gada “Primavera” sāk darīt mani tramīgu… Droši vien pats vainīgs, ka atceros to satraukumu, kas 1998. gadā pārņēma pirmo reizi dzirdot “Mercury Rev” šedevru “Deserter’s Songs” un dažus gadus vēlāk grupu pirmo reizi redzot koncertā. Trīspadsmit gadus vēlāk Foruma koncertzālē pēkšņi nonāku dīvainā situācijā – Donahjū ar pavadošo svītu mēģina spēlēt pa atmiņu stīgām, taču… Piedodiet kungi, ja pareizi atceros, jūs neesat ne reizi izjukuši un neesat visu šo laiku izdevuši neklausāmus trokšņus. Jā, “Deserter’s Songs” konceptuālo “americana” un psihodēlijas romantisko skanējumu reti kuram izdevies atkārtot, taču kopumā “Mercury Rev” ir viena no retajām grupām, kas izjūt laiku un cilvēka prāta briedumu… Diez vai to var pateikt pēc “Deserter’s Songs” koncertizpildījuma, kurš izklausās… Jā, ne labāk, ne savādāk, bet tieši tāpat kā pirms 13 gadiem!
http://www.youtube.com/watch?v=tNRnSh3uLbo&feature=related

“Pulp”. … Džārvis Koker! Tu esi harizmātisks dzejnieks, lielisks radio dīdžejs, teicams solo izpildītājs… Tu reiz spēlēji grupā kas pārvērta gan manu, gan vēl daudzu pusaudžu dzīves. Bez tevis “cool britannia” nekad nebūtu bijusi “so cool”, taču… 2002. gadā, kad “Pulp” paziņoja par darbības beigšanu, tas nenotika tāpēc, ka biji sastrīdējies ar savu radošo partneri (radošā partnera tev nekad nav bijis), tev nebija noriebušies grupas biedri – ja pareizi atceros, jūsu lielāko hītu kolekciju nopirka tikai 500 cilvēku, loģiski jūsu izdevējus “Island” un jūsu menedžmentu darot ļoti tramīgu! Tad, Džārvis, pēc kāda laika tu lieliski atgriezies kā solo izpildītājs un, ja godīgi, es pirmajā “Pulp” jauno laiku festivālu šovā neredzēju nevienu atšķirību no taviem solo koncertiem. Ak jā, jūs spēlējāt 90. gadu dziesmas. Precīzāk, jūs spēlējāt vienu albumu – “Different Class”! Neticu, ka kaut vienam “Pulp” īstenam cienītājam šis bestsellers patiešām ir jūsu mīļākais albums! Man bija prieks pirmo reizi dzirdēt koncertā hipnotisko “Sunrise” un “This Is Harcore” titulskaņdarbu, kas tāpat kā “Babies” un “Do You Remember The First Time” šķiet bija vienīgās atkāpes no SLAVENĀ albuma! Cilvēce būtu daudz priecīgāka, ja Tu jau sen uzvestos kā Morisejs un ikvienā solo koncertā spēlētu gan “Disco 2000”, gan “Common People”… Man negribas to teikt, bet, Džārvis, “Pulp” apvienošanās ir pagaidām gada lielākā vilšanās!
http://www.youtube.com/watch?v=Pg040wCcwCE&feature=related

Vēl tikai viens un negaidīti negatīvs pārsteigums. “Fleet Foxes”. Folkroka supergrupa pirmajā koncertā, ko jebkad sniedza Spānijā, izskatījās ļoti neieinteresēta par esamību uz skatuves, Robina Peknolda vokāls izklausījās nepārliecinoši un grupa atskaņoja precīzi divas (!!!) dziesmas no jaunā albuma “Helplessness Blues”. Uzminiet kuras…
http://www.youtube.com/watch?v=VOtoRRaAImc&feature=related

Tagad par pozitīvo. Daniela Sneita “Caribou” bungu mašinērija ir viens no retajiem gadījumiem, ko jebkad esmu piefiksējis, kas nu jau ceturto gadu ar katru reizi skan aizvien labāk! Pie tam koncertā izskan gan daži satriecoši jauni skaņdarbi, gan arī pazīstamas pērles jaunos aranžējumos.
http://www.youtube.com/watch?v=zJ8jM0grA-0

“Yuck”. Ir sajūta, ka šāda grupa mums ļoti pietrūka. Ļoti vienkārša un ļoti labskanīga rokgrupa. Bez pretenzijām un bez ambīcijām.
http://www.youtube.com/watch?v=jf7wDP-emZI

Pasaules gals. Patiešām drīz klāt būs pasaules gals! Bet vismaz Sufjana Stīvensa, ASV interesantākā kristīgā dziesminieka prāt, pasaules gals būs kaut kas grandiozs un skaists! Pirmo reizi piecu gadu laikā minot vecās pasaules bruģi, Sufjans ieradies, šķiet, ar divreiz lielāku mūziķu armiju, kā iepriekš. Līdzi paņēmis brīnumainus video efektus un luminiscējošus tērpus, Stīvenss pusotras stundas laikā nospēlē visu “The Age Of Adz” albumu un divus grandiozus hītus “Seven Swans” un “Chicago”! Pēc koncerta kādu mirkli ir dīvaina sajūta. Droši vien ļoti līdzīga kā pirmo reizi klausoties “The Age Of Adz”. Pieļauju, ka daudzi klusībā cer, ka Stīvensa aizraušanās ar “Radiohead” cienīgiem eksperimentālās elektronikas atdarinājumiem drīz pāries…
http://www.youtube.com/watch?v=24rt74DJBis&feature=related

Džeimss Bleiks. Spožu vokālistu flirts ar elektronisko mūziku būtu milzu pētījuma vērts, bet man nav nekādas intereses to veikt. Teikšu tikai vienu –  viss, ko no Bleika varam vēlēties sagaidīt dzīvajā koncertā, acu mirklī piepildās. Gandrīz vai akustiskas mūzikas vieta nekad nav skaļos rokfestivālos, taču Bleiks ir sava laika pravietis, kurš ir atradis problēmai risinājumu. Un risinājums ir bass. Var skatīties “youtube” klipus caurām dienām, taču tikai tie, kas Džeimsu un pavadošo ansambli redzējuši koncertā, zina, ko nozīmē bass un kā tas laužas cauri ķermenim! Konflikts starp mieru mūzikā un nemieru ritma zīmējumā ir tas, ko mēs pirms Džeimsa Bleika vēl nekad nebijām dzirdējuši! Viņš ir īsts. Un bez visām citām kvalitātēm (balss, klavierspēle) viņam ir arī satriecoša frizūra!
http://www.youtube.com/watch?v=oNy6TKrASic&feature=related

Dienu vēlāk Bleiks uzstājas arī kā dīdžejs, parādot brīnišķīgu rokrakstu un interesantā kokteilī jaucot “dubstep” un hiphopa ierakstus – publika griežas dejā un dīdžejam nekas par to nevar būt svarīgāks. Ja par ballītēm un dīdžejiem, nedrīkstu nepieminēt vizuāli spožo “DJ Shadow” iznācienu Stenlija Kubrika “Kosmiskās odisejas” cienīgā scenogrāfijā un pasaules dullākā “mash-up” meistara “Girl Talk” diskotēku, kurā skaņdarbi mainās tik dinamiski, nepareizi un šizofrēniski, ka smaids atplaukst pat lielākā skeptiķa sejā!
http://www.youtube.com/watch?v=u0ZMa9q_8Fg&feature=related
http://www.youtube.com/watch?v=76g2C0Lk4DI

OFWGKTA. Jeb “Odd Future”. Jeb grupējuma karalis “Tyler The Creator” un viņa draugi. Zēni ar savu stāstu, kas ir pietiekami garš, lai to neatstāstītu, bet ieteiktu izlasīt wikipediā vai arī skandalozi slavenajā pagājušā mēneša “New Yorker” rakstā “Where’s Earl?”. Kopš ārpus jebkādas hiphopa hierarhijas dzimušie Los Andželosas reperi ir sākuši bļaut interneta globālajā ruporā ir pagājuši nieka trīs gadi un neviens 2011. gada pirmajā pusē nešaubās, ka zēniem priekšā ir ļoti daudzsološa nākotne. Tieši pirmie koncerti gada sākumā Lielbritānijā sākuši celt negaidītu vētru arī Eiropā. Neapbruņojies klausītājs Tailera debijas plati “Goblin” (kas prakstiski ir vienīgais tirgū pagaidām nopērkamais OFWGKTA albums) noņems pēc pirmās dziesmas. Hārdkorīgi bīti, lamu vārdu izklāsts baisā balsī, gandrīz nekādas mūzikas… OFWGKTA izklausās pēc rasistiski noskaņotas vecmāmiņas lielākā murga – lieku roku uz sirds, to labāk ir vienu reizi redzēt, nekā simtiem reižu dzirdēt! Par visu, ko “Odd Future” demonstrē nepilnas stundas laikā, esmu lasījis, bet nekad man neienāktu prātā kā tas patiesībā izskatīsies!

Un būs tā. Pēc pusminūtes sarunas, kas iesākta aizkulisēs, terorista maskā, dīvaini kustoties, “Sandwiches” pirmos pantus sāks deklamēt Tailers. Tad kritīs maska un pēc dažām sekundēm negaidīti “slam dank” lidojumā reperis trieksies virsū priekšā stāvošajiem. “Odd Future” koncerts beidzot var sākties!
http://www.youtube.com/watch?v=wMBAwtNhi10&feature=related
Domāju, ka vienīgais iemesls, kāpēc ir cilvēki, kas gatavi populārajai mūzikai veltīt visu savu mūžu, ir fakts, ka šajā mākslas formā regulāri notiek radikāli pagriezieni, kurus nevienam nav iespējas prognozēt un kuri ietekmē tālāko lietu kārtību. Varu tikai iedomāties kā 70. gados jutās tie, kas pirmo reizi redzēja “Sex Pistols” vai piecpadsmit gadus vēlāk ārdījās “Rage Against The Machine” pirmajos koncertos… “Odd Future” dalībniekos iespējams ieraudzīt absolūti patiesu vienaldzību, kas dīvainā kārtā atjaukta ar brīnišķīgu humorizjūtu un sevis apbrīnu, kopā veidojot patiesa rokenrola esenci. Divmetrīgie melnie puikas koncertā nespēj nostāvēt ne mierā, ne uz skatuves – lecot publikā viņu mērķis nav peldēt pa rokām, bet izraisīt pūlī pēc iespējas lielāku bardaku. Meitenes, kurām jāizklaidē grupa pēc koncerta, tiek novaņģotas un arī labi nolamātas, protams, koncerta laikā. Kā vienojošs elements starp “Odd Future” un publiku ir vidējā pirksta rādīšana visos iespējamos virzienos. Protesta nav. Tikai pēc kāda laika saprotu, ka protests ir pret to, ka nav vairs protesta. “OFWGKTA” nav ne draugu, ne ienaidnieku. “Eu, Pitchfork, jūs vispār esat paklausījušies par ko es runāju? Un jūs vēl aicinat mūs spēlēt uz jūsu skatuves? Ziniet ko, jūs esat pilnīgi muļķi!”. Un, smejies vai raudi, no Teilora mutes šis ir labākais kompliments, ko var saņemt skatuves saimnieki, elitārie prātvēderi no “Pitchforkmedia”. “Odd Future” ievēro zelta likumu – ņirgājoties par citiem, neaizmirst paņirgāties par sevi. Paiet zināms laiks līdz kļūst skaidrs, ka principā nekas no dzirdamā/redzamā negatīvisma nav domāts un nav jāņem nopietni…
http://www.youtube.com/watch?v=qsDig9Nv4kU&feature=related
Ir kāda lieta, ko nevar noviltot, bet visi to cenšas izdarīt… Izņemot tie, kuriem šī īpašība piemīt. Pavisam vienkārši – tas ir dabiskums. Un “Odd Future” ir īstajā laikā, īstajā vietā. Sapņu pilsētas skeiteri, kas ir izlauzušies no savas vides un tiek apbrīnoti visā pasaulē. Džeki, kuriem nav ko teikt, un kuri nebaidās to skaidri un gaiši visiem pavēstīt. Džeki, no kuriem staro prieks, enerģija un absolūts jaunības maksimālisms, kas ir ļāvis ļaut noticēt, ka viņi var izdarīt burtiski jebko. Un, noslēdzoties “Primavera Sound”, “OFWGKTA” ir uzvarējuši ikvienu citu šīs nedēļas nogales grupu, jo vienīgie savienojuši laikmeta skanējumu ar absolūtu brīvību un nogalinājuši visus stereotipus, kas paķērušies līdzi uz Barselonu. Koncerta finālā, pa ceļam iznīcinot daļu skatuves tehnikas, Tailera un ko aicināti, priekšējās rindās stāvošie kāpj pāri drošības barjerai un rāpjas uz skatuves! Pēc mirkļa apklusis gan fonogrammu dators, gan izslēgti mikrofoni. Pirmo reizi pūļa pelde notiek nevis pūlī pie skatuves, bet pūlī uz skatuves… OFWGKTA jau ir sen nozuduši un burtiski pēc stundas lidos atpakaļ uz ASV. Mēs, koncerta skatītāji, esam pamesti neapskaužamā situācijā – mums jānodod ziņojums par to, kas notiek, visiem tiem, kas to neredzēja. Varu tikai cerēt, ka ar šo bloga ierakstu kaut nedaudz to ir izdevies izdarīt!
http://www.youtube.com/watch?v=vPNMitWLhxQ&feature=related

free Earl