Gada atskaite 2012: Albumi, 3. daļa

Vakar, viens no draugiem ar kuru regulāri pārrunāju jauno mūziku, teica, ka, salīdzinot ar dažiem iepriekšējiem gadiem, 2012. gads “labas mūzikas ziņā” izskatoties diezgan švaki. Līdz galam, esmu pārliecināts, gada nozīmi tāpat mums parādīs tikai laiks. Taču “2012” gandrīz ir galā, visi joprojām esam šai saulē, zemeslode turpina griezties un pastnieks jau ir atnesis pāris nākamā gada albumus, kurus dikti gribas noklausīties! Laimīgu 2013. gadu!
Pirmā daļa šeit.
Otrā daļa šeit.

20. DIIV – Oshin
020
Pēc Bruklinas “DIIV” koncerta Rīgā dabūju dzirdēt daudz lamu vārdu no it kā inteliģentiem cilvēkiem. Viņu neizpratni par to “kāpēc kādam tāds s&*s vispār var patikt” norakstīšu uz kroplu izpratni par mūzikas globālajiem procesiem. Viens no “DIIV” mūzikas lielākajiem trumpjiem ir tas, ka tai īsti nevar noteikt laika piesaisti. Tas noteikti nav nekas moderns, kādā mirklī šķiet, ka “Oshin” saknes ir meklējamas Mančestras apkārtnē 80. gados, bet tikpat labi tā var būt 90. gadu Londona vai nesenākā pagātnē Kalifornija… Brīnišķīgi ģitāru solo un spocīgi, it kā no blakus telpas nākoši vokāli, ļoti īsas, taču pārdomātas kompozīcijas. Ļoti gaiši un ļoti aizraujoši.

19. Chairlift – Something
019
Lūk, vēl viena Bruklinas grupa, kurai gan šis nav debijas iznāciens. Abus līdz šim pieejamos grupas albumus šķir četri gadi, kas bijis pietiekami, lai daudziem piemirstos pat superlipīgais “Chairlift” agrīnais hits “Bruises”. Noslēguši līgumu ar ierakstu gigantu “Columbia”, “Chairlift” šogad atgriezās daudz nobriedušāki ar 11 lieliskām elektro-pop dziesmām, kuras pasniegtas interesantā un neprognozējamā produkcijā!

18. Willis Earl Beal – Acousmatic Sorcery
018
Kasešu atskaņotājā ierakstītais “Acousmatic Sorcery” ir viens no “netīrākajiem” un brīvākajiem albumiem, ko jebkad piekritusi izdot kāda puslīdz liela ierakstu kompānija. Tas noticis galvenokārt Čikāgas jaunā dziesminieka Bīla īpašā stāsta dēļ – pirmos demo diskus viņš slēpis dažādās vietās Čikāgas parkos un pie sludinājumu dēļiem piespraudis lapiņas ar telefona numuru, uz kuru piezvanot, klausules otrā galā esošajam nodziedājis vienu no savām dziesmām. Nav pat svarīgi vai šādi gājieni patiešām Bīlam pievērsuši industrijas uzmanību vai viss noticis pavisam citādi – galvenais, ka pasaule izdzirdējusi jaunā mūziķa absolūti brīvos domu lidojumus, kuros klausoties, gribas noticēt, ka viss labais vēl nav pazudis. Uz albuma vāciņa, pie sienas aiz Bīla un sievietes uzzīmēta Boba Dilana ģīmetne – no “Acousmatic Sorcery” daudz plašāk gan staro cita vecmeistara, Toma Veitsa daiļrades un izpildījuma apbrīnas klātesamība.

17. The Tallest Man On Earth – There’s No Leaving Now
017
Kristiāns Matsons kā viltīgs blēdis turpina spēlēties ar asociācijām, kas pārņem cilvēkus, kuri dzird “The Tallest Man On Earth” mūziku. Kādā jaukā dienā viņš noteikti muzicēs ar pilnu rokgrupu un varbūt kaut kad arī klasisku pavadījumu nomainīs pret kaut ko elektronisku, taču ir skaidrs, ka diez vai apdzisīs viņa talants rakstīt ļoti paredzamas, taču skaists folkdziesmas par bēgšanu no pastāvošās kārtības un pašam no sevis. Šoreiz viņš to atkal ir izdarījis nevainojami, radot 10 jaunas, lieliskas dziesmas. “There’s No Leaving Now” vairs nav akustisks ieraksts kā iepriekšējais “The Wild Hunt”, skaņu telpā akustiskajai ģitārai pievienojas arī citi instrumenti, vienmēr priekšplānā gan atstājot pašu Matsonu.

16. Tame Impala – Lonerism
016a
Kad pēc montona, distorcēta bungu ritma, ievadskaņdarba “Be Above It “četrdesmit sestajā sekundē ieskanas Kevina Pārkera balss, salīdzinājums ar Džona Lenona vokālu “Bītlu” šedevrā “Tomorrow Never Knows” ir neizbēgams. Arī visa “Lonerism” skaņu pasaule atgādina infantīli bērnišķīgu pirmatklājuma sajūtu, dažādus skanējuma efektus liekot lietā stipri par daudz, kā pieņemts, pārsātinot mūziku ar dažādu filtru un flendžeru “skaņas kropļojumiem”. Skaidrs, ka defekts jau mirklī ir pārvērties par efektu, liekot acu mirklī Austrālijas “Tame Impala” ikvienam pasludināt par mūsdienu psihodēliskās rokmūzikas karaļiem. Nu un, ka “Bītli” kaut ko līdzīgu jau mēģināja sabrūvēt pirms vairāk kā četrdesmit gadiem…

15. Quantic & Alice Russell – Look Around The Corner
015
Šis albums ir divu britu mūziķu satikšanās Kolumbijā. Pirmajā mirklī tas šķiet klasisks “R&B” un “soul” ieraksts, kura pavadījumu spēlē talantīgi dzīvie mūziķi, taču jau pēc brīža “Look Around The Corner” dzirdami “bossa nova” ritmi, kurus papildina flautas, obojas, vijoles. Vēl mirkli vēlāk jau esam nonākuši “spageti vesternā”, kas pārtop meksikāņu kāzu ballītē. “Look Around The Corner” ir eksperimentāls un ļoti interesants “viltotās pasaules mūzikas” albums – tas ir kā ceļojums pa ļoti siltām un saulainām tālām zemēm. Šī mūzika gandrīz nekad neapnīk!

14. M. Ward – A Wasteland Companion
014
Metjū Stīvens Vords vienmēr ir bijis ceļotājs un vienmēr ir priecājies par ceļa biedriem, vai nu tie ir pārējie “Monsters Of Folk” vīri (Obersts, Džeimss, Mogiss) vai Zoīja Dešanela (“She & Him”), vai arī kāds cits. Ceļa biedrus viņš ņem līdzi arī solo braucienos no kuriem “A Wasteland Companion” manuprāt līdz šim izdevies vislabāk. Ierakstīts apceļojot ASV, jaunais “M. Ward” albums piedāvā satriecošas folka melodijas, kas katrā dziesmā pasniegtas citādāk. Bet viesmūziķu klāsts pat pārsniedz ģitāru skaitu, kuras Vords izmantojis albuma ierakstam.

13. Egyptian Hip Hop – Good Don’t Sleep
013
Mančestras debitantu “Egyptian Hip Hop” debijas albums šķiet nāk no kādas paralēlās pasaules. Vai drīzāk – paralēlās Mančestras. Viņi nāk no tā paša tusiņa, kur pirms kāda laika “jaunā reiva” norietā iemirdzējās Notingemas “Late Of The Pier”, taču šo čaļu izpratne par mūziku nav saistīta ar trokšņa, bet, līdzīgi kā šogad “Positivus” dzirdēto “Vondelpark” gadījumā, ar noskaņas radīšanu. Šī mūzika sniedzas pāri kultūru un valstu novilktajām robežām – asociācijas ar “Talking Heads”, Deividu Boviju, agrīnajiem “The Verve” vai “The Cure” tikpat labi varbūt vienkārši rodas no klausītāja pārlieku lielas vēlmes aiz matiem pievilkt atpazīstamas līdzības. “Good Don’t Sleep” var dzirdēt mūziku, kas radusies atbrīvojoties no tiešām ietekmēm un kurai uz mirkli ir jāļauj eksistēt bez noteikta žanra un visādas citādas klasifikācijas.

12. Beach House – Bloom
012
Ievadskaņdarbam “Myth” nāk līdzi sajūta, ka Legrānda un Skallijs ir pēkšņi kļuvuši laimīgi, un šo sajūtu es ar loģikas palīdzību nevarēšu izskaidrot. “Bloom” ir labākais “Beach House” albums kāds jebkad ir dzirdēts, jo tas skan visiespaidīgāk un pārdomātāk, tā pamatu veido lieliskas dziesmas, kas šoreiz nav trakoti līdzīgas viena otrai, un šai platei galu galā ir lieliska dramaturģija. Gandrīz septiņu minūšu garajam noslēguma opusam “Irene” varbūt nav nekāda sakara ar viesuļvētru, taču nolemtības un iznīcības sajūta albumam pieliek episkāko punktu, kāds šogad dzirdēts. Pēc sešarpus klusuma minūtēm vēl seko piedevas ar paslēpto skaņdarbu “Wherever You Go”, taču tajā brīdī, šķiet, jau sācies pavisam cits stāsts!

11. Lindstrom – Smalhans
011
Kad šķiet, ka elektroniskajā mūzikā nekas pārsteidzošs vairs nav gaidāms, uzrodas “Smalhans”. Norvēģu producents Hanss-Peters Lindstroms gadiem perfekcionējis “nu-disco” rokrakstu un hronometrāžā garu psihodēlisku skaņdarbu radīšanu, līdz nonācis pie šeit dzirdamajiem sešiem skaņdarbiem, kas nosaukti dažādu norvēģu kulinārijas brīnumu nosaukumos, bet to sintezatoru akordos dzirdamas atsauces gan uz Džordžio Moroderu, gan “trance” mūziku! Albumu miksējis Lindstroma draugs un sabiedrotais – Tods Terje. Bez konkurences, šī ir gada aizraujošākā klubu mūzika!

10. Fun. – Some Nights
010
“Fun.” ir gada veiksmes stāsts. Ņujorkas “indie” grupa, kas, līdzīgi kā pērnā gada debitanti “Foster The People”, pieskaitāmi tai jauno mūziķu paaudzei, kurus pirms pieciem gadiem sasparoja “MGMT” apžilbinošie panākumi, liekot saņemties mēģināt psihodēlisku rokmūziku paskaidrot arī klausītājiem ar gaužām sliktu izglītību. “Some Nights” ir “Fun.” personīgais “A Night At The Opera”, rokopera par jaunu cilvēku piedzīvojumiem lielā pilsētā, tumšās naktīs – šis ir temats par kuru varēs dziedāt mūžīgi! Lai arī kāds būtu viedoklis par grupas nodrillētajiem radiohitiem, “Some Nights” ir fantastiski rotaļīgs psihodēliskās popmūzikas paraugs, kurā jaunākās popmūzikas tendences asprātīgi savienotas ar rokmūzikas klišejām un a la “Bee Gees” dziedāšanas manieri. Pavisam nopietni – esmu gatavs derēt, ka šo albumu cilvēki ar patiesu interesi klausīsies arī pēc divdesmit gadiem!

09. Bob Dylan – Tempest
009
Jāpiekrīt tiem mūzikas žurnālistiem, kas ir vienisprātis par to, ka ikviens Boba Dilana aizvadīto desmit gadu albums izklausās kā ierakstīts vienā un tajā pašā studijas sesijā. Vismaz šāds iespaids rodas tiem, kas katru jauno Cimmermaņa albumu liek uz atskaņotāja, cerot sagaidīt kaut ko revolucionāru un negaidītu. Salīdzinot “Tempest” ar 2006. gada “Modern Times”, senākais darbs vinnē skanējuma un pompozitātes ziņā, taču šis, trīsdesmit piektais Dilana albums, ir daudz nosvērtāks un viedāks. Lai arī daudziem joprojām nav skaidrs par ko meistars īsti dzied un kas viņu mūsdienās uztrauc, albuma finišs ar Titānika nogrimšanas tēlojumu un vēstuli Džonam Lenonam ir viens no visas Dilana karjeras vaļsirdīgākajiem momentiem!

08. Jens Lekman – I Know What Love Isn’t
008
Lai arī Jenss Lekmans apgalvo, ka “pasaules gals ir svarīgāks par mīlas bojā eju”, tam līdz galam viņš ne mirkli trešajā soloalbumā nepiekrīt. Šis ir dziesmu cikls par šķiršanos, taču šķiršanās albums vientieša Lekmana izpildījumā, protams, ir kaut kas pavisam savādāks, kā to parasti ierasts dzirdēt. Daudz mazāk samplējot senu disko un turpinot stāstīt gandrīz neticamus piedzīvojumus, Lekmans jau atkal papūlējies katru dziesmu novest līdz absolūti pabeigtai pakāpei un piedāvā plati, kuru ir prieks klausīties gandrīz jebkurā dzīves situācijā.

07. The Lumineers – The Lumineers
007
Tas, ko parasti mūsdienās saucam par folkmūziku populārās mūzikas izpratnē, savu skanējumu un žanra noteikumus ir ieguvusi ASV, sajaucoties dažādu kultūru tautas mūzikai. Folkmūzikas uzvaras gājiens visā pasaulē briedis ilgi, līdz 2012. gadā uzsprādzis, pateicoties diviem Eiropas ansambļiem – “Mumford & Sons” un “Of Monsters And Men”. Te pēkšņi no Denveras vienā acu mirklī sev uzmanību pievērsuši “The Lumineers”, kas no visiem minētajiem “folkeriem” man patīk vislabāk. Gan tāpēc, ka grupas solista Veslija Šulca vokāls ir ļoti interesants, gan tāpēc, ka grupa izmanto tikai akustiskus instrumentus. Gan tāpēc, ka viņi vienīgie māk sarakstīt konkrētas, īsas un aizraujošas popdziesmas – katra no tām gan elpo atsevišķi, gan viegli iekļaujas kopējā albuma kompozīcijā. Rezultāts – gada folkalbums!

06. Spector – Enjoy It While It Lasts
006
Daudzi uzskata, ka parodijas elements britu rokmūzikā parādījies līdz ar “Pulp” ziedu laikiem. Es skatītos vēl tālāk atpakaļ un pirmo galma ākstu lomu piešķirtu agrīnajiem “Madness”. Taču nesenajā britu “indie” roka vēsturē bijām redzējuši tikai vienus, taču glaunus komiķus – “Art Brut”, kuru smiešanās par pārējo britu mūziku tika novērtēta tikai grupas debijas albumā. Interesanti, kāds liktenis sagaida “Spector” – skolotus zēnus, kurus ir aizraujoši klausīties, ja skaidri saproti par ko vispār šeit ir stāsts. “Enjoy It While It Lasts” ir pamatīga un aizrautīga ņirgāšanās par britu vēlmi katru jaunu roka parādību nosaukt par pasaules glābējiem. Šis ir kā veltījums simtiem grupu, kas izklausās vienādi un cer iegūt milzu panākumus. “Spector” koncerti ir parodijas par “Maximo Park”, “Franz Ferdinand”, “Kaiser Chiefs” uzspēlēto un bezjēdzīgo nopietnību! Cauri parodijas elementam, kas ierakstā visuzskatamāk izpaužas dziesmu tekstos, “Spector” nav aizmirsuši sarakstīt jaukas dziesmas, kuras man atgādina agrīno “The Killers” mūziku. Šis ir vienīgais britu rokmūzikas albums, ko šogad gribējās paklausīties vairākkārt!

05. Lana Del Rey – Born To Die / Paradise
005a
005b
Dienā, kad nomira Eimija Vainhausa, pasaule pazaudēja kārtējo “liktenīgo sievieti”, kuru dievināt un par kuru šausmināties vienlaikus. Vien dažus mēnešus pēc Eimijas nāves, mēs pirmo reizi dzirdējām par Lanu Del Reju un apbrīnojami ātri jaunā dziedātāja ne tikai kļuva par jauno “femme fatale”, bet arī par vispasaules modes un stila ikonu. Nu jau kopš tā laika pagājis gandrīz pusotrs gads, Del Reja cītīgi apmeklējusi vokālā pedagoga kursus un lēnām gatavojas sevi no jauna arī pierādīt kā veiksmīgu “dzīvo” solisti. Taču studijā Del Reja dzied perfekti, noslēpumaini un pavedinoši, savā tembrā it kā apvienojot mūsu atmiņas par dažādu laiku mūzikas ikonām. “Born To Die” it kā ir vēlviens stāsts par baiso ASV bagāto pusaudžu ikdienu un viņu emocionālo pasauli, taču tā pamatdoma ir bijusi aktuāla visos laikos un Latvijas kultūrā pazīstama ar nosaukumu “vai viegli būt jaunam”. Gada beigās, it kā jau nebūtu gana, lieliskajam “Born To Die” Del Reja pievienoja mazo platīti “Paradise” ar septiņām jaunām dziesmām un 50. gadu klasikas “Blue Velvet” interpretāciju.

04. Michael Kiwanuka – Home Again
004
Ik pa laikam, Lielbritānijā parādās viens fantastisks klasiskā “soul” ietekmēts jauna izpildītāja albums, kas pēcāk mājas viesībās un radio ēteros tiek nodrillēts tādos daudzumos, ka, ierodoties nākamajam jaunajam šedevram, vecais tiek pamests albumu plaukta dziļākajā stūrī un vairs nekad netiek kustināts. Tiešām neatceros, kad pēdējo reizi būtu klausījies Dafijas “Rockferry”, taču Maikla Kivanukas debijas plate šogad uz mana atskaņotāja griezusies bieži. Viegla, ļoti dvēseliska, brīnišķīgi izpildīta un dažādām noskaņām pārbagāta klasiska “soul” mūzika, kuras ierakstā it nemaz nav izmantota datortehnika. Pats Kivanuka dzimis hipiju apgarotajā, britiem piederošajā Vaita salā, kur šis albums arī ir tapis un ierakstīts. Gan kādu dienu Kivanukam paslīdēs kāja un viņš nolems daudz uzstājīgāk doties “Top 40” virzienā, sabojājot intīmo senatnes piegaršu, kas pagaidām viņa mūzikai tiešām piemīt! Taču kamēr tas vēl nav noticis, par to, ka patiešām patīk Kivanuka, nevienam nevajadzētu kaunēties!

03. Taken By Trees – Other Worlds
003a
Katru gadu Viktorija Bergsmana savā bankas kontā saņem patīkamu pārsteigumu, autortiesību naudiņu par dalību “Peter, Bjorn & John” hitā “Young Folks”. Droši vien vēl pēc divdesmit gadiem šādi daudzi tiks iepazīstināti ar Bergsmanes mūziku, gluži tāpat kā Beks joprojām cilvēces lielākajai daļai asociējas ar “Looser”… Taču laiks iet uz priekšu un nestāv uz vietas. Jau sen atpakaļ šķīrusies no “The Concretes”, kuru rindās spēra pirmos nopietnos muzikālos soļus, Bergsmana jau vairākus gadus savus darbus paraksta kā “Taken By Trees”, un pirmie divi projekta albumi, kas ir stilistiski savstarpēji atšķirīgi, vismaz man nešķita tik būtiski, lai iestātos Viktorijas fanu klubā. Un tad oktobrī iznāca “Other Worlds”. Ierakstīts Havajās, šis ir superstilīgs mūžīgās vasaras albums, kurā Bergsmana dzied sapņainas dziesmas no kurām agri vai vēlu izveidojas atkarība. Klausoties “Other Worlds”, atliek aizvērt acis, pārcelties uz kādu saules pielietu pludmali un momentā uzlabot garstāvokli… Kaut vai pavisam citā pasaulē!

02. Grimes – Visions
002
Aizvadītajos piecos gados mūzikas kritiķi daudz priecājušies par meitenēm, kuras rotaļājas ar samplerveidīgiem mūsdienu audio “gadžetiem” un vienas pašas saceļ pamatīgu troksni. Neviena no viņām līdz šim nebija izdarījusi kaut ko patiešām nozīmīgu. Līdz uzradās Klēra Bušēra, kas, rotaļājoties ar dažādām ierīcēm, attīstīja unikālu producenta rokrakstu, kas apvienojumā ar vokālu ātri ieguva pozitīvu vērtējumu ikvienā vietā, kur ieskanējās “Grimes” mūzika! “Visions” ir lielisks, moderns un mūsdienīgs popmūzikas albums, kuru pēc biežas klausīšanās joprojām ik reizi atklāju no jauna. “Grimes” pievērsta vispasaules uzmanība un paredzu, ka vēlviens šedevrs nākotnē nozīmēs automātisku uzņemšanu pasaules svarīgāko muzikālo dāmu sabiedrībā!

01. The XX – Coexist

001

Mēdz teikt, ka viss ģeniālais ir vienkāršs. Bet dažreiz tas tikai izklausās pagalam vienkārši. 2009. gadā no nekurienes iznākušie, kaut rūpīgi jau piecus gadus kopā muzicējuši, trīs britu pusaudži acu mirklī pārmainīja noteikumus Lielbritānijas popmūzikā, apvienojot deju mūzikas domāšanu ar „indie” dziesminieku rokrakstu, kā arī koķetējot ar depresīvi emocionālo tīņu pasaules redzējumu. Daudz būtiskāk par mūzikā ietverto ziņojumu bija tās skanējums, Romijas Madlijas Kroftas solo ģitāras partijas pēkšņi samplēja vispasaules hiphopa inteliģence, bet Lielbritānijā tika pavērtas durvis pavisam jaunam mūzikas virzienam, kurā elektroniskajā mūzikā trokšņa vietā sāka dominēt brīnumskaistas melodijas. 2012. gadā „The XX” atgriezās ar studijā marinētu un ļoti ilgi tapušu personīgo meistardarbu, kurā trio demonstrē sarežģītāku rokrakstu un melodiju pilnbriedu, daudz konceptuālāku domāšanu un skaņu arhitekta Džeimija Smita ritmu veidošanas talantu. „Coexist” joprojām ir stāsts par diviem cilvēkiem un mīlestību viņu starpā, taču no guļamistabām vecāku dzīvokļos, „The XX” ir pārvākušies uz pieaugušo pasauli, atspoguļojot rietumu urbānā indivīda emocionālo tukšumu, cilvēcību un ilgas. Spoži, no pirmās līdz pēdējai sekundei!

0 0 vote
Article Rating
4 Comments
Oldest
Newest Most Voted
Inline Feedbacks
View all comments
osvalds
11 years ago

Jā, The XX ir forši un tā, bet dzīvajā (redzēju RockWerchter šovasar) nebija galīgi tas, ko biju gaidījis. : /

šarlote
11 years ago

Paldies par topu! vienmēr gaidīts! par 1. un 2.vietu – bet protams!

Artūro
Artūro
11 years ago

Lielais paldies par apkopojumu. Daudz jaunumu. Man personīgi pietrūkst Grizzly Bear jaunais albums. Manā TOP 10 listē tas iegultos noteikti.

emiilzk
11 years ago

Jauna gada sākums nozīmē tikai to, ka jāklausās pagājušā gada garām laistie albumi. Un jau kuro gadu neviļos tavās gada atskaitēs.. paldies!