Instrumenti – Procrastination

Nupat atgriezušies no visu laiku veiksmīgākā “showcase” koncerta Braitonas “The Great Escape” jaunās mūzikas tirgū, rīt Jānis un Reinis pasaulē laidīs otro skaņu plati, kas parakstīta ar nosaukumu “Instrumenti”. Tumšā noformējumā, tikai ar vienu dziesmu latviešu valodā!

Par nosaukumu. Tā kā esmu grupas dalībnieku vienaudzis, varu apgalvot, ka “Procrastination” ir viena no mūsu paaudzes svarīgākajām iezīmēm – šo psiholoģijas terminu latviski jau sen pazīstam kā teicienu: visu, ko var izdarīt šodien, atliec uz rītu! Bēgot no stresa, izvēlamies sarežģītus darbus darīt pēc iespējas retāk un pēdējā brīdī. Pašsajūta jau sen ir svarīgāka par kaut kādu kolektīvo progresu. Tas tad arī ir “Procrastination”.

Par mūziku. Spiežu “play” un klausos. Īsus fragmentus no katras plates dziesmas ikviens var noklausīties šajā “sampler” montāžā: http://api.soundcloud.com/tracks/92776890

Heartcore

“Heartcore” atslēga ir dziesmā vairākkārt sastopamais flautas motīvs, kas tikpat labi, neuzmanīgam klausītājam, var izklausīties kā svilpošana. Un popmūzikā svilpošana ir paņēmiens, kas nostrādā vienmēr. Lai arī melodija ir izteikta atsauce uz Bjorkas “Dancer In The Dark” un “Vespertine” periodu, esmu patīkamā šokā par to, ka šī dziesma spēj “iedarboties” pat deju zālē. Un šur tur Baltijas mūzikas kuluāros tiek spriests, ka “Heartcore”, iespējams, ir labākais, ko “Instrumenti” jebkad ierakstījuši…

Don’t Hold Onto Me

“The Time Is Now” līdzinieks “Don’t Hold Onto Me” ir gandrīz vai klasisks “Instrumentu” psiho-popa paraugs. Katru reizi to klausoties var saklausīt jaunas nianses, jo dziesmas produkcija ir pārpildīta ar “mikro” skaņām, kuras vienā reizē sagremot nav iespējams.

Melancholia

Dzirdēta jau “Tru” lielkoncertos, albumā bungu marša pavadītā “Melancholia” gandrīz pārvērtusies par radio draudzīgu popdziesmu, taču greizi kičīgais flautas motīvs atgādina, ka klausamies kaut ko sarežģītāku par lielveikala fona troksni. Neierasti jau otrajā gabalā pēc kārtas kā galveno klausīties “Reynsi” vokālu.

Aeon River

“Reynsi” vokāls turpina dominēt un noskaņā šis man atgādina pazīstamas “indie” skaņas. Iedomājies “Bon Iver” mieru ar “The Postal Service” ritmiem un visam pāri iespaidīgu “skaņu sienu”. Esmu ļoti patīkami pārsteigts, jo “Aeon River” parādās tādi “Instrumenti”, kurus vēl līdz šim neesam pazinuši.

Lance

Dziesmas sākums atgādina kādu pazaudētu demo no “Cosmos” eksperimentālā “gulbja albuma” “Turbulence”. Taču visai drīz “Shipsi” haotiski matemātiski izkārtotajiem vokāliem pievienojas “lauzts” bungu ritms, drīz vokāls pazūd pavisam un klausītājam jau atkal var šķist, ka viņš ir ieslodzīts noteiktā Bjorkas diskogrāfijas nostūrī. Taču minūti pirms beigām dziesmu izglābj sintētisku stīgu harmonijas un “Shipsi” klusais rečetatīvs, kurā uz riņķi tiek pausts “I exercise everyday”. Lenss Ārmstrongs šķiet ļoti precīzs “Procrastination” problēmas paraugs un izteikšu varbūtību, ka tieši viņa sakarā šo terminu “Instrumenti” ir uzgājuši.

King of the Wild Things

Dziesmas nosaukums inuitīvi norāda uz Spaika Džonzī fantāzijas “Where The Wild Things Are” atsauci, netīša sakritība šķiet pat neispējama. Pēc lēna klavieru pavadīta pirmā pantiņa, dziesma pārvēršas pulsējošā, episkā himnā, kas lieliski iederētos kāda “action” 3D gabala treilerī. Ļoti iespaidīgi un ļoti lipīgi!

Leader

Turpinam uz tikpat episkas nots. Vokoderu un “R2D2” (atgādinu, ka tas ir pusapaļais baltais robots no “Star Wars”) “balss treļļu” ieskautais “Leader” ir “Don’t Hold Onto Me” muzikālais līdzinieks.

Tumšā stundā

Lai arī šī ir vienīgā iespēja ieklausīties dzejnieka Jāņa Šipkēvica Jr. vārsmās dzimtajā valodā, jāuzteic aizvien pieaugošās “ekspresionisma” iezīmes, kas šajā gadījumā klausītāja acu priekšā uzbur tiešām baisas ainas. Kaut viss tracis arī šoreiz joprojām ir par mīlestību. Dziesmas pavadījumu šķiet izpilda vesels simfoniskais orķestris.

Poison Tree

Pēc “Tumšās stundas” tumšuma un kopīgās aizvadīto trīs skaņdarbu enerģijas, dziesmas sākums uz mirkli ļauj uzelpot, taču drīz esam atpakaļ, viltotā simfoniskā orķestra ieskauti un turpinam griezties episkā kino “roka” (ja kādam ir labāks nosaukums šim, labprāt to uzzinātu) virpulī.

Procrastination

Gaidītais miers ir ieradies līdz ar instrumentālo albuma “titulskaņdarbu”! Tā otrs nosaukums varētu būt “piedzēries pianists”.

At Least Forever

“I will love you at least forever”. Albumu noslēdz mīlestības vēstule Kanjē Vesta un “Bon Iver” vokoderu izmantošanas manierei. Pēdējā brīdī dziesmā pārvēršas stīgu skaņās ietērptā triphopa simfonijā, līdz izgaist jau zināmā “Instrumentu” nenoteiktības virzienā.

Nekārtīgi eksperimentāls un ārkārtīgi noslīpēts. Tāds ir “Procrastination”. Māksla prasa upurus – raksturā albums ir dumpīgs kā paciņu cigarešu izpīpējis pusaudzis – tāds, kuram nekas līdz galam nepatīk un kurš līdz galam nevienam īsti nevar patikt arī pats. Jo jūtams, ka, meklējot veidu kā radīt kaut ko vēl nedzirdētu, “Instrumenti” aizmaldās citās galējībās – pārāk tiešos citātos un speciāli iestudētās kļūdās. Tas ir labs veids kā provocēt tos, kas ar mūzikas teoriju vai populāro mūziku kaut pavirši ir pazīstami, taču jābūt uzmanīgam, jo tas var ļoti kaitināt parastu klausītāju.

Un te nu paliek lielais, mūžsenais jautājums – vai īsta mākslinieka uzdevums ir būt apbrīnotam vai arī būt bezgalīgi apmierinātam ar to, ko viņš dara. Pašsajūta jau sen ir svarīgāka par kaut kādu kolektīvo progresu. Procrastination, it is.